Intervija žurnālā
Talsu vēstis
28.03.09
Atrast vietu, kur dzīvot savu gaismu
Vispirms mani pārsteidz Kralinas istaba "Krācēs" - viss tajā ir tik pavasarīgi priecīgs un reizē sievišķīgs: gaiši zaļš, rozā, dzeltens, zils, violets... Viņas gleznotā dzeltenvioletimēļā ezera ainava Švarcvaldē. Prieka eņģelis. Sveces, dzintara gabaliņi, kalnu kristāli. Indiešu bungas. Kralina uz Latviju atvedusi līdzi savas mīļās lietas - lampas, spilvenus, pašas austo paklāju, tēva gatavotās rotaļlietas. Kādā attēlā smaidošs kungs. "Tas ir mans garīgais skolotājs Agni," smaida Kralina.
Vecāki izvēlējušies viņai Dorisas vārdu, bet meitene zinājusi, ka tas nav īstais. Kad Skolotājs nosaucis īso un skanīgo Kra, sākusi no prieka lēkāt. "Kra nozīmē prieks," skaidro mana sarunu biedrene. Taujāts par viņas īsto vietu, Skolotājs redzējis vīziju: "Kra dodas uz Rīgu!" Tad Kra ziņkārīgi gribējusi noskaidrot, kad pēdējo reizi bijusi Latvijā. "1783," skanējusi atbilde.
Četrus gadus Kralina nav sapratusi šo atbildi. Kad, nonākot Latvijā, pirmo reizi iegājusi Kolkas Līvu centrā, ieraugot seno lādi ar tādu pašu gada skaitli, viss kļuvis saprotams. Kad cilvēki šeit, Latvijā, īsti nav varējuši pieņemt savdabīgo Kra vārdu, Skolotājs piedāvājis to papildināt ar dažiem burtiem, pievienojot skanīgo Lina. Kralina Kandlere runā labā latviešu valodā. Ar viņu ir viegli.
Kā tu nokļuvi Kolkā?
Apmēram trīs gadus dzīvoju Jūrmalā un pēkšņi jutu, ka kaut kas mani ļoti stipri iekšā sauc - man bija viena brīva diena jūlijā, un es izdomāju, ka braukšu uz Kolku. Sēdos autobusā. Brīnījos, cik viss šeit man jau pazīstams! Staigāju pa Kolkasragu, bet vakarā devos atpakaļ uz Jūrmalu. Pēc trim mēnešiem, savā dzimšanas dienā, izlēmu, ka gribu būt šeit, Kolkā, pavisam. Un viss notika - kāds par to sāka rūpēties manā vietā! Novembrī atbraucu atkal. Nekad pirms tam manā dzīvē tā nav bijis, bet šeit, Kolkā, jūtu, ka te ir mana dzimtene - vieta, valoda, cilvēki, daba, viss! Pirms tam, dzīvojot Majoros, arī it kā viss bija, taču kaut kā vēl pietrūka. Pēc brauciena man bija skaidrs - gribu dzīvot un strādāt te. Pārcelšanās bija liels, liels process! (Smejas.)
Tu sekoji savai lībiešu līnijai?
Kolkā sākumā dažas dienas dzīvoju pie Dženetas Marinskas un tur ieraudzīju fotoalbumu "Zaļš. Balts. Zils." Klausoties mūziku, kas pievienota albumam, pēkšņi sapratu: manas saknes ir tieši šeit! Tad domāju, kāpēc trīs gadus to nezināju. Tad vēl nezināju arī kāpēc īsti esmu Latvijā. Man ļoti patīk latviešu valoda, un Jūrmalā bija grūti, jo tur pārsvarā visi runā krieviski. Atbraucot uz šejieni, jutos laimīga - beidzot visi runā latviski! Bet, kad dzirdu lībiešu valodu, es varētu to ēst - ir tik labi! Uzreiz man radās kontakts tieši ar šo lībisko - aizbraucu uz Ventspili, arī šeit, Līvu centrā, uzreiz mani ielūdza uz pasākumu. Mana mentalitāte ir līdzīga jūsējai, patīk visu darīt lēni un pamatīgi! (Smejas.) Jau pirms gadiem pieciem kāds man visu laiku teica: "Ej uz jūrmalu!" Bez vīzijām par jūru ļoti bieži sapņoju par bērniem - esmu pārliecināta, ka "Krācēs" nenokļuvu nejauši.
Bet kā tu pirms trīs gadiem nokļuvi Latvijā?
Kad 2004. gada jūnijā uzzināju, ka mana vieta ir Rīga, pajautāju Skolotājam, kad tam vislabākais laiks. Viņš teica: "Aptuveni pēc gada!" Man bija laiks sagatavoties - sāku Vācijā mācīties latviešu valodu. Meklēju caur universitāti, kas varētu palīdzēt. Pavisam drīz zvanīja kāds latviešu puisis, sakot: jā, mēs varam to mēģināt! Tā atradu privātskolotāju, kurš desmit gadus jau dzīvoja Vācijā. Izrādījās, ka viņš ir no Bulduriem! Sākumā apguvu vienkāršas sarunvalodas frāzes, pēc tam - gramatiku. Uz Latviju pirmoreiz atlidoju 2005. gada 26. septembrī, man jau bija sameklēts dzīvoklis Majoros. Sākumā mani deviņus mēnešus finansiāli pabalstīja bijušais vīrs, ar kuru joprojām esam ļoti labi draugi. Turpināju Rīgā mācīties latviešu valodu. Pirms tam Vācijā biju vadījusi seminārus un strādājusi dziedniecības darbu. Šeit, Latvijā, izveidoju Gaismas Centru "Cralina".
Kā tapa tavs Gaismas Centrs?
Man ir vairākas izglītības dziedniecības darbā: Feng Šui, masāžas, esmu mācījusies, kā strādāt ar cilvēkiem. Gaismas Centri ir visur pasaulē. Mana vieta ir te, bet kolēģi, piemēram, šādu Gaismas Centru vada Norvēģijā, Grenlandē vai Amerikā. Katrs atrod vislabāko vietu, kur var dzīvot savu gaismu. Mēs katrs esam viena gaisma, un mūsu uzdevums ir atrast vietu, kur vislabāk un vieglāk atdot to, kas ir mūsos - spīdēt! Ja esam nepareizā vietā, tad ir grūtāk. Latvija sākuma palīdzēja man dziedēt sevi pašu, un es tagad var palīdzēt cilvēkiem dzīvot šajā reģionā, tas viss ir saistīts. Tas nozīmē, ka es esmu Gaismas Centrs, tāpēc izvēlējos šo nosaukumu. Esmu kopā ar šo dievišķo jomu - dzīvoju tajā, sekoju un strādāju. Gaismas Centrs ir vieta, kur cilvēki var atbrīvoties un meditēt, izzināt sevi un būt paši.
Vai daudzi meklē tavu palīdzību, un vai ir atšķirība starp cilvēku problēmām Latvijā un Vācijā?
Vispirms - kas ir daudz? (Smejas.) Tas, protams, ir neregulāri, taču manu palīdzību meklē arvien vairāk un vairāk cilvēku, nāk uz meditācijas vakariem. Cilvēki griežas pie manis ar jautājumiem, ko pašu spēkiem nevar atrisināt, interesējas par meditāciju - viņus interesē daudzas lietas! Gaismas Centrā veicu dziedniecības darbu, pēdu reflektoro masāžu, sniedzu dzīves konsultāciju, kā arī harmonizēju enerģiju telpās, vietās un cilvēkā ar Feng Shui metodes palīdzību. Ar šīs metodes palīdzību noskaidroju, vai cilvēkā ir harmonija vai - blokādes. Otrajā gadījuma cilvēks slikti jūtas, nevar gulēt, jūt disharmoniju. Redzu to katram individuāli un sniedzu konsultāciju, kā situāciju uzlabot. Pārāk daudz gaismas arī nav tas, kas palīdz, nepieciešams tik, lai cilvēks justos labi. Enerģija ir viss, un ar to var gan izlabot, gan novirzīt - rezultātu var ļoti ātri just. Cilvēks un vieta, kur viņš dzīvo, ir savstarpēji ļoti saistīti. Ja cilvēkā problēma ir pašā, to var just gan viņa dzīvesvietā, gan attiecībās ar apkārtējiem. Ja valda harmonija, ir labāka gan veselība, gan labāks miegs, gan draudzīga attieksme pret līdzcilvēkiem.
Tu uzreiz zini, kā vari palīdzēt klientam?
Varu, kaut gan ne vienmēr tas ir viegli. Ar savu metodi atkarībā no situācijas varu novirzīt, apiet un neitralizēt arī ūdensdzīslas - āderes. Sniedzu palīdzību, ja cilvēks vēlas atbrīvoties no būtnēm, kas jau vairs nav šajā pasaulē, bet traucē cilvēka dzīvi - varu kontaktēties ar tām un palīdzēt tām nokļūt vajadzīgajā vietā. Taču es drīkstu palīdzēt cilvēkam tikai tad, ja viņš lūdz šo palīdzību. Varu palīdzēt no attāluma, taču uz vietas ar gaismas un mīlestības palīdzību rezultātu varam gūt ātrāk. Tas ir tik individuāli, un vienmēr pašai ir brīnums par nākamo soli! Šīs spējas man ir kopš dzimšanas - vienmēr esmu blakus jutusi Dievu, komunicējusi un dzirdējusi Viņu, taču ilgi nezināju par šīm spējām. Cilvēki ir daudzas lietas aizmirsuši, taču vienā brīdī atceras! Feng Shui - ķīniešu senā māksla un zinātne - vienmēr mani ir interesējusi. Viss ir ļoti, ļoti vienkārši - savu sirdsmīlestību varam palielināt un dzīvot ar to, kas dabīgi un automātiski strādā! Tas darbojas caur mums - ja ejam ar mīlestību, mums seko rozes...
Cilvēks grib būt labs un laimīgs visu dzīvi, taču nesanāk - kāpēc tā notiek? Tad nebūtu karu, strīdu, haosa. Visi zina, kas jādara, taču neprot to darīt.
Visam ir savs laiks, mēs ar savu ego daudz gribam - pasaulē vienmēr un visur ir svarīgs līdzsvars. Tā nav tikai viena dzīve. Galvenais ir garīgā izaugsme, evolūcija. Dažreiz vienkārši grūtības nepieciešamas, lai cilvēks mācītos būt pacietīgs. Šī nav īstā atbilde uz tavu jautājumu - tas katram ir individuāli! "Labi, es drusku ņemu tavu somu uz saviem pleciem!" arī tā var palīdzēt cilvēkam. Mēs domājam, ka zinām, kas ir laime, - tad būtu vienkāršāk sēdēt, aizspiest ausis un neko nedarīt. Laime ir katrā no mums, to izjūtu var trenēt, just... Tas nav vienkārši, un vienmēr, kad jūti dziļi, taisni, seko. Ja varu cilvēkiem ar savu potenciālu un spējām palīdzēt dzīvot, tad esmu laimīga.
Kā notiek dziednieciskais darbs?
Varu cilvēku dziedināt, pieskaroties gan viņa redzamajam, gan neredzamajam ķermenim, varu sajust nobloķējumus, redzēt to krāsas. Strādāju ar kristāliem un dārgakmeņiem, ar rokām - ir daudz iespēju palīdzēt cilvēkam. To, kas man jādara, es vienkārši skaidri zinu. Nav viegli vienmēr, jo cilvēks uzreiz pilnīgi nevar atraisīties, vajag runāt ar viņu, jautāt. Cilvēki ir ļoti nepacietīgi - rezultātu grib uzreiz! Es strādāju dziļi uz vissvarīgāko punktu, tas parasti sāp, nav viegli.
Vai visas problēmas ir risināmas?
Ja strādā ar pacietību, uzticību, mīlestību, var gūt to, ko visi gribam... Tas nāk, kad negaidām neko, tad var just un dabūt šo laimi. Tas neizdodas, ja saspringstam par kādu lietu. Ja ļaujies un negaidi neko, kādā brīdī pēkšņi esi tu pats... Strādājot ar cilvēkiem, redzu, ka daudziem ir problēmas, bet viņi ir ļoti nedroši un nerunā par to. Risinot kādu problēmu, manas rokas un prāts pēkšņi zina, ko un kā darīt, bet tas ir stipri individuāli ar katru cilvēku. Esmu pārliecināta, ka mums intuīcija jau visu pasaka priekšā, kā rīkoties, taču baidāmies un nesekojam tās norādījumiem. Es varu tikai mēģināt iedrošināt cilvēkus ticēt savai iekšējai balsij, taču rezultāts ir sasniedzams soli pa solim, tas nav tik ātri!
Kā cilvēkam palīdz pēdu reflektorā masāža?
Mūsu pēdās atrodas daudz refleksogēno punktu, kas atbilst noteiktiem orgāniem, dziedzeriem, audiem. Es ar pacietību, veselu stundu, ļoti maigi, ar mīlestību strādāju ar šiem punktiem, esmu kopā ar katru cilvēka orgānu. Esmu mācījusies arī tradicionālo masāžu un praktizēju to jau sen, taču ar šo netradicionālo reflektoro masāžu varu palīdzēt labāk un dziļāk.
Kā tu raugies uz globālo krīzi, kas, kā mums cenšas iestāstīt, esot pārņēmusi visu pasauli?
Visam ir divas puses, un viss ir svarīgs - nav tikai sliktas lietas, mēs varam citādā jomā kaut ko pēkšņi atrast, mācīties vai mainīties, nevis pārāk daudz ticēt un klausīties informāciju, ko mums pasniedz. Patiesība vienmēr atrodas pašā cilvēkā, tāpēc saku, ka vissliktākās krīzes, kas mani piemeklējušas, ir bijušas manī pašā - no ārpuses viss šķita brīnišķīgi! Esmu optimiste, un zinu, ka cilvēki kopā var paveikt daudzas lietas. Piedzīvojot problēmsituācijas, cilvēks sāk sevi labāk just, saprast, ieklausīties, tas ir izaicinājums. Katrai problēmai vienmēr ir kāds risinājums, un no jebkuras situācijas ir izeja.
Kad atvadoties uzrunāju "Krāču" māju saimnieci Andu, vārds pa vārdam noskaidrojas, ka nejaušību patiešām nav - kāds aplis atkal ir noslēdzies. Kad Kralina ieradusies Kolkā, neviens vēl nezināja, ka Andas draudzenes dēls Gundars ir tas pats puisis, kurš Vācijā mācīja Kra latviešu valodu. Un tā Kra, par kuru viņš jūsmīgi stāstīja savās vēstulēs mājiniekiem Latvijā, reiz par savām mājām sauks kādu vietu tālajā lībiešu krastā. "Maijā būs jubileja," smaida Kra. Tad apritēs divi gadi, kopš viņa ir Latvijā.
Laima Landmane
Vecāki izvēlējušies viņai Dorisas vārdu, bet meitene zinājusi, ka tas nav īstais. Kad Skolotājs nosaucis īso un skanīgo Kra, sākusi no prieka lēkāt. "Kra nozīmē prieks," skaidro mana sarunu biedrene. Taujāts par viņas īsto vietu, Skolotājs redzējis vīziju: "Kra dodas uz Rīgu!" Tad Kra ziņkārīgi gribējusi noskaidrot, kad pēdējo reizi bijusi Latvijā. "1783," skanējusi atbilde.
Četrus gadus Kralina nav sapratusi šo atbildi. Kad, nonākot Latvijā, pirmo reizi iegājusi Kolkas Līvu centrā, ieraugot seno lādi ar tādu pašu gada skaitli, viss kļuvis saprotams. Kad cilvēki šeit, Latvijā, īsti nav varējuši pieņemt savdabīgo Kra vārdu, Skolotājs piedāvājis to papildināt ar dažiem burtiem, pievienojot skanīgo Lina. Kralina Kandlere runā labā latviešu valodā. Ar viņu ir viegli.
Kā tu nokļuvi Kolkā?
Apmēram trīs gadus dzīvoju Jūrmalā un pēkšņi jutu, ka kaut kas mani ļoti stipri iekšā sauc - man bija viena brīva diena jūlijā, un es izdomāju, ka braukšu uz Kolku. Sēdos autobusā. Brīnījos, cik viss šeit man jau pazīstams! Staigāju pa Kolkasragu, bet vakarā devos atpakaļ uz Jūrmalu. Pēc trim mēnešiem, savā dzimšanas dienā, izlēmu, ka gribu būt šeit, Kolkā, pavisam. Un viss notika - kāds par to sāka rūpēties manā vietā! Novembrī atbraucu atkal. Nekad pirms tam manā dzīvē tā nav bijis, bet šeit, Kolkā, jūtu, ka te ir mana dzimtene - vieta, valoda, cilvēki, daba, viss! Pirms tam, dzīvojot Majoros, arī it kā viss bija, taču kaut kā vēl pietrūka. Pēc brauciena man bija skaidrs - gribu dzīvot un strādāt te. Pārcelšanās bija liels, liels process! (Smejas.)
Tu sekoji savai lībiešu līnijai?
Kolkā sākumā dažas dienas dzīvoju pie Dženetas Marinskas un tur ieraudzīju fotoalbumu "Zaļš. Balts. Zils." Klausoties mūziku, kas pievienota albumam, pēkšņi sapratu: manas saknes ir tieši šeit! Tad domāju, kāpēc trīs gadus to nezināju. Tad vēl nezināju arī kāpēc īsti esmu Latvijā. Man ļoti patīk latviešu valoda, un Jūrmalā bija grūti, jo tur pārsvarā visi runā krieviski. Atbraucot uz šejieni, jutos laimīga - beidzot visi runā latviski! Bet, kad dzirdu lībiešu valodu, es varētu to ēst - ir tik labi! Uzreiz man radās kontakts tieši ar šo lībisko - aizbraucu uz Ventspili, arī šeit, Līvu centrā, uzreiz mani ielūdza uz pasākumu. Mana mentalitāte ir līdzīga jūsējai, patīk visu darīt lēni un pamatīgi! (Smejas.) Jau pirms gadiem pieciem kāds man visu laiku teica: "Ej uz jūrmalu!" Bez vīzijām par jūru ļoti bieži sapņoju par bērniem - esmu pārliecināta, ka "Krācēs" nenokļuvu nejauši.
Bet kā tu pirms trīs gadiem nokļuvi Latvijā?
Kad 2004. gada jūnijā uzzināju, ka mana vieta ir Rīga, pajautāju Skolotājam, kad tam vislabākais laiks. Viņš teica: "Aptuveni pēc gada!" Man bija laiks sagatavoties - sāku Vācijā mācīties latviešu valodu. Meklēju caur universitāti, kas varētu palīdzēt. Pavisam drīz zvanīja kāds latviešu puisis, sakot: jā, mēs varam to mēģināt! Tā atradu privātskolotāju, kurš desmit gadus jau dzīvoja Vācijā. Izrādījās, ka viņš ir no Bulduriem! Sākumā apguvu vienkāršas sarunvalodas frāzes, pēc tam - gramatiku. Uz Latviju pirmoreiz atlidoju 2005. gada 26. septembrī, man jau bija sameklēts dzīvoklis Majoros. Sākumā mani deviņus mēnešus finansiāli pabalstīja bijušais vīrs, ar kuru joprojām esam ļoti labi draugi. Turpināju Rīgā mācīties latviešu valodu. Pirms tam Vācijā biju vadījusi seminārus un strādājusi dziedniecības darbu. Šeit, Latvijā, izveidoju Gaismas Centru "Cralina".
Kā tapa tavs Gaismas Centrs?
Man ir vairākas izglītības dziedniecības darbā: Feng Šui, masāžas, esmu mācījusies, kā strādāt ar cilvēkiem. Gaismas Centri ir visur pasaulē. Mana vieta ir te, bet kolēģi, piemēram, šādu Gaismas Centru vada Norvēģijā, Grenlandē vai Amerikā. Katrs atrod vislabāko vietu, kur var dzīvot savu gaismu. Mēs katrs esam viena gaisma, un mūsu uzdevums ir atrast vietu, kur vislabāk un vieglāk atdot to, kas ir mūsos - spīdēt! Ja esam nepareizā vietā, tad ir grūtāk. Latvija sākuma palīdzēja man dziedēt sevi pašu, un es tagad var palīdzēt cilvēkiem dzīvot šajā reģionā, tas viss ir saistīts. Tas nozīmē, ka es esmu Gaismas Centrs, tāpēc izvēlējos šo nosaukumu. Esmu kopā ar šo dievišķo jomu - dzīvoju tajā, sekoju un strādāju. Gaismas Centrs ir vieta, kur cilvēki var atbrīvoties un meditēt, izzināt sevi un būt paši.
Vai daudzi meklē tavu palīdzību, un vai ir atšķirība starp cilvēku problēmām Latvijā un Vācijā?
Vispirms - kas ir daudz? (Smejas.) Tas, protams, ir neregulāri, taču manu palīdzību meklē arvien vairāk un vairāk cilvēku, nāk uz meditācijas vakariem. Cilvēki griežas pie manis ar jautājumiem, ko pašu spēkiem nevar atrisināt, interesējas par meditāciju - viņus interesē daudzas lietas! Gaismas Centrā veicu dziedniecības darbu, pēdu reflektoro masāžu, sniedzu dzīves konsultāciju, kā arī harmonizēju enerģiju telpās, vietās un cilvēkā ar Feng Shui metodes palīdzību. Ar šīs metodes palīdzību noskaidroju, vai cilvēkā ir harmonija vai - blokādes. Otrajā gadījuma cilvēks slikti jūtas, nevar gulēt, jūt disharmoniju. Redzu to katram individuāli un sniedzu konsultāciju, kā situāciju uzlabot. Pārāk daudz gaismas arī nav tas, kas palīdz, nepieciešams tik, lai cilvēks justos labi. Enerģija ir viss, un ar to var gan izlabot, gan novirzīt - rezultātu var ļoti ātri just. Cilvēks un vieta, kur viņš dzīvo, ir savstarpēji ļoti saistīti. Ja cilvēkā problēma ir pašā, to var just gan viņa dzīvesvietā, gan attiecībās ar apkārtējiem. Ja valda harmonija, ir labāka gan veselība, gan labāks miegs, gan draudzīga attieksme pret līdzcilvēkiem.
Tu uzreiz zini, kā vari palīdzēt klientam?
Varu, kaut gan ne vienmēr tas ir viegli. Ar savu metodi atkarībā no situācijas varu novirzīt, apiet un neitralizēt arī ūdensdzīslas - āderes. Sniedzu palīdzību, ja cilvēks vēlas atbrīvoties no būtnēm, kas jau vairs nav šajā pasaulē, bet traucē cilvēka dzīvi - varu kontaktēties ar tām un palīdzēt tām nokļūt vajadzīgajā vietā. Taču es drīkstu palīdzēt cilvēkam tikai tad, ja viņš lūdz šo palīdzību. Varu palīdzēt no attāluma, taču uz vietas ar gaismas un mīlestības palīdzību rezultātu varam gūt ātrāk. Tas ir tik individuāli, un vienmēr pašai ir brīnums par nākamo soli! Šīs spējas man ir kopš dzimšanas - vienmēr esmu blakus jutusi Dievu, komunicējusi un dzirdējusi Viņu, taču ilgi nezināju par šīm spējām. Cilvēki ir daudzas lietas aizmirsuši, taču vienā brīdī atceras! Feng Shui - ķīniešu senā māksla un zinātne - vienmēr mani ir interesējusi. Viss ir ļoti, ļoti vienkārši - savu sirdsmīlestību varam palielināt un dzīvot ar to, kas dabīgi un automātiski strādā! Tas darbojas caur mums - ja ejam ar mīlestību, mums seko rozes...
Cilvēks grib būt labs un laimīgs visu dzīvi, taču nesanāk - kāpēc tā notiek? Tad nebūtu karu, strīdu, haosa. Visi zina, kas jādara, taču neprot to darīt.
Visam ir savs laiks, mēs ar savu ego daudz gribam - pasaulē vienmēr un visur ir svarīgs līdzsvars. Tā nav tikai viena dzīve. Galvenais ir garīgā izaugsme, evolūcija. Dažreiz vienkārši grūtības nepieciešamas, lai cilvēks mācītos būt pacietīgs. Šī nav īstā atbilde uz tavu jautājumu - tas katram ir individuāli! "Labi, es drusku ņemu tavu somu uz saviem pleciem!" arī tā var palīdzēt cilvēkam. Mēs domājam, ka zinām, kas ir laime, - tad būtu vienkāršāk sēdēt, aizspiest ausis un neko nedarīt. Laime ir katrā no mums, to izjūtu var trenēt, just... Tas nav vienkārši, un vienmēr, kad jūti dziļi, taisni, seko. Ja varu cilvēkiem ar savu potenciālu un spējām palīdzēt dzīvot, tad esmu laimīga.
Kā notiek dziednieciskais darbs?
Varu cilvēku dziedināt, pieskaroties gan viņa redzamajam, gan neredzamajam ķermenim, varu sajust nobloķējumus, redzēt to krāsas. Strādāju ar kristāliem un dārgakmeņiem, ar rokām - ir daudz iespēju palīdzēt cilvēkam. To, kas man jādara, es vienkārši skaidri zinu. Nav viegli vienmēr, jo cilvēks uzreiz pilnīgi nevar atraisīties, vajag runāt ar viņu, jautāt. Cilvēki ir ļoti nepacietīgi - rezultātu grib uzreiz! Es strādāju dziļi uz vissvarīgāko punktu, tas parasti sāp, nav viegli.
Vai visas problēmas ir risināmas?
Ja strādā ar pacietību, uzticību, mīlestību, var gūt to, ko visi gribam... Tas nāk, kad negaidām neko, tad var just un dabūt šo laimi. Tas neizdodas, ja saspringstam par kādu lietu. Ja ļaujies un negaidi neko, kādā brīdī pēkšņi esi tu pats... Strādājot ar cilvēkiem, redzu, ka daudziem ir problēmas, bet viņi ir ļoti nedroši un nerunā par to. Risinot kādu problēmu, manas rokas un prāts pēkšņi zina, ko un kā darīt, bet tas ir stipri individuāli ar katru cilvēku. Esmu pārliecināta, ka mums intuīcija jau visu pasaka priekšā, kā rīkoties, taču baidāmies un nesekojam tās norādījumiem. Es varu tikai mēģināt iedrošināt cilvēkus ticēt savai iekšējai balsij, taču rezultāts ir sasniedzams soli pa solim, tas nav tik ātri!
Kā cilvēkam palīdz pēdu reflektorā masāža?
Mūsu pēdās atrodas daudz refleksogēno punktu, kas atbilst noteiktiem orgāniem, dziedzeriem, audiem. Es ar pacietību, veselu stundu, ļoti maigi, ar mīlestību strādāju ar šiem punktiem, esmu kopā ar katru cilvēka orgānu. Esmu mācījusies arī tradicionālo masāžu un praktizēju to jau sen, taču ar šo netradicionālo reflektoro masāžu varu palīdzēt labāk un dziļāk.
Kā tu raugies uz globālo krīzi, kas, kā mums cenšas iestāstīt, esot pārņēmusi visu pasauli?
Visam ir divas puses, un viss ir svarīgs - nav tikai sliktas lietas, mēs varam citādā jomā kaut ko pēkšņi atrast, mācīties vai mainīties, nevis pārāk daudz ticēt un klausīties informāciju, ko mums pasniedz. Patiesība vienmēr atrodas pašā cilvēkā, tāpēc saku, ka vissliktākās krīzes, kas mani piemeklējušas, ir bijušas manī pašā - no ārpuses viss šķita brīnišķīgi! Esmu optimiste, un zinu, ka cilvēki kopā var paveikt daudzas lietas. Piedzīvojot problēmsituācijas, cilvēks sāk sevi labāk just, saprast, ieklausīties, tas ir izaicinājums. Katrai problēmai vienmēr ir kāds risinājums, un no jebkuras situācijas ir izeja.
Kad atvadoties uzrunāju "Krāču" māju saimnieci Andu, vārds pa vārdam noskaidrojas, ka nejaušību patiešām nav - kāds aplis atkal ir noslēdzies. Kad Kralina ieradusies Kolkā, neviens vēl nezināja, ka Andas draudzenes dēls Gundars ir tas pats puisis, kurš Vācijā mācīja Kra latviešu valodu. Un tā Kra, par kuru viņš jūsmīgi stāstīja savās vēstulēs mājiniekiem Latvijā, reiz par savām mājām sauks kādu vietu tālajā lībiešu krastā. "Maijā būs jubileja," smaida Kra. Tad apritēs divi gadi, kopš viņa ir Latvijā.
Laima Landmane
