Intervija žurnālā Saskarsme
22 - 28.02.11
Dziedniece visu savu mūžu
Kad redakcijā ieradās jauka vidēja vecuma sieviete un ar nelielu akcentu latviski stādījās priekšā kā dziedniece Kralina, vāciete, bet sirdī jau latviete, biju pietiekami pārsteigts un ieintriģēts, lai norunātu interviju. Laikā, kad visi bēg prom no Latvijas kā no grimstoša kuģa, Kralina ir ieradusies šeit uz palikšanu. "Man reizēm prasa, kad es braukšu mājās," smejas Kralina, "un es atbildu, ka tūlīt pēc darba. Nē – kad tu brauksi uz mājām, uz Vāciju? Bet es jau esmu mājās! – es tad saku." Piedāvājam lasītājiem Kralinas Kandleres stāstījumu par viņas ilgo ceļu uz mājām. Uz Latviju.
Esmu dzimusi 1965. gadā Vācijas dienvidos, Zonnenbergā, netālu no Štutgartes. Mani vecāki man deva vārdus Dorisa un Evelīna, taču, kad pienāca laiks izvēlēties manai enerģētikai atbilstošu vārdu, es no Pirmavota saņēmu vēstījumu, ka esmu Kralina (Cralina). Tas notika 2004. gada aprīlī,kad jau biju gatava savam garīgajam uzdevumam. Es it kā atmodos jaunai dzīvei – sajutu, ka manī ir šis īpašais aicinājums. Pirmavota dāvana. Daudzi grib dziedināt un iet dažādos kursos, lai to spētu, bet – ja nav šo pirmatnējo dotību, nekas nesanāks. Manī tas bija jau kopš dzimšanas. Es dzirdēju Dieva balsi. Taču bērnam tas notiek neapzināti, un izpausmes var šķist arī komiskas. Būtiski ir tas, ka gan bērnībā, gan pusaudzes vecumā es centos piekļūt tuvāk Pirmavotam, kas manī runāja, un tas šķita ārkārtīgi intriģējoši. Taču visu laiku kaut kā pietrūka, lai tas kļūtu iespējams.
Es sāku meditēt. Man jau bija gandrīz pilni astoņpadsmit, un es gribēju saņemt atbildes uz mani tirdošajiem jautājumiem. Atrast savu vietu dzīvē. Ieraudzījusi reklāmas plakātu par transcendentālo meditāciju, tūlīt pieteicos. Tiklīdz tur nonācu, no Pirmavota saņēmu apstiprinājumu – jā, tas ir tas, kas tev vajadzīgs! Pēc šiem kursiem sekoja vēl citi, es jutos iekšēji piepildīta.
Vienlaikus biju sveša videi, kurā dzīvoju. Es apprecējos un dzemdēju dēlu, un tomēr jutos sveša Vācijai. Es – vāciete! Protams, bija ikdienas darbi, bērni un viss pārējais, bet – es tur neatradu sevi. Bez pienākumiem taču jābūt vēl kaut kam, kas esmu es pati!
Tas man bija grūts laiks, jo aizvien skaidrāk izjutu, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Man bija jātiek skaidrībā, kāds īsti ir mans aicinājums un kur pasaulē ir mana īstā vieta. Es jautāju to savai iekšējai balsij meditācijā, kad ārējie trokšņi atkāpjas un iekšējā dzirde kļūst dziļāka, kad ārējā loģika vairs nesagrauj cilvēka uztveri. Tas notika kalnos, divtūkstoš metru augstumā, sniegos, kur es vērsos pie Visaugstākā: "Es nezinu, kur ir mana vieta pasaulē, kāds ir mans uzdevums. Lūdzu, dod man atbildi!"
Tolaik, 2003. gada pavasarī, es jau biju izgājusi apmācību, apguvusi arī kraniosakrālterapiju (mugurkaula enerģētisko terapiju), un tomēr jutu, ka kaut kas nav tā. Tāpēc uzdevu šo jautājumu un – saņēmu atbildi: jā – tu esi dziedniece! Bet kāpēc man tas jādara, ja ir tik daudz citu dziednieku? Tāpēc, ka tas ir tavs uzdevums!
Biju gatava pildīt savu misiju, taču gribēju justies drošāka. Tāpēc 2004. gada janvārī atsaucos aicinājuma piedalīties sešu dienu seminārā "Ceļš uz gaismu". Tu esi tas, kam tev jābūt, tikai tu esi to nedaudz piemirsis. Mēs palīdzēsim tev atcerēties savu sūtību! Tur iemācīja noņemt sev blokādes un izveidot aizsardzību – visu, ko es tobrīd vēlējos.
Pēc šī semināra man kļuva daudz vienkāršāk izveidot saikni ar Pirmavotu, iegremdēties tajā, saņemt no tā gan atbildes par manu dzīvesziņu, gan garīgos instrumentus, ar kuriem darboties. Piemēram, Gaismas zobenu, ar kuru var gan ļoti efektīvi aizsargāt sevi vai jebkuru citu, gan izdedzināt slikto, kas ieperinājies mentālajā ķermenī.
Daudz laika seminārā tika veltīts katra dalībnieka individuālā dzīves uzdevuma noskaidrošanai un arī personības atbrīvošanai. Tieši tāds, kāds tu esi, tu esi vajadzīgs pasaulei, un tev nav jāslēpjas aiz citu mugurām. Iznāc droši priekšā un izpildi savu misiju! Man, kasvienmēr bija centusies palikt neievērota, tā bija liela atklāsme un pārvērtība.
Šajā seminārā man kļuva skaidrs, ka dziedināšanā es esmu "kanāls", saikne starp informatīvo lauku un pacientu. Visuzskatāmāk tas izpaužas fen šui praksē, kad, ieejot telpā vai dārzā, es uzreiz jūtu, kur enerģiju plūsma ir bloķēta, kur tā neplūst pareizi. Tas vērojams visur, arī vecās mājās, kuru īpašnieki nereti sūdzas, ka nespēj gulēt, ka suns ir nemierīgs, ka kaut kas traucē normālai dzīvei. Es vai nu sakārtoju enerģiju plūsmas, vai arī norādu, kur ir vislabvēlīgākā vieta gultai vai darbam. Un iestājas miers – cilvēki var mierīgi gulēt, suns vairs nav tramīgs.
Kad pamanīju, ka tas viss darbojas, biju ļoti priecīga – tātad es varu!
Savu Skolotāju atradu jau pieminētajā sešu dienu seminārā, un viņa vārds ir Agni Eikermans (Eickermann, fotoattēlā, kas uzņemts intervijas laikā, viņš redzams altāra fotogrāfijā pa labi – red.)
Dievs man nav kaut kas debesīs eksistējošs vai kas tāds, ko varu satvert un aptaustīt. Man Dievs ir – viss. Viss, kas eksistē. Enerģija. Mēs visi, ikkatrs, esam Dieva daļa, viņa aspekti. Bet ir daži, kas to nekad nav aizmirsuši un nāk kā Dieva sūtņi, lai apliecinātu ļaudīm Dieva tuvumu. Zināmu dzīves daļu es domāju, ka tas ir tikai Jēzus, jo Jēzus vārds, skaņa, vibrācija, iekšējais tēls vienmēr bijis man tuvs (es to sajutu jau kā mazs bērns, kad dzirdēju vārdu Imanuels), un, protams, tiku tā audzināta. Bet seminārā uzzināju, ka ir arī Agni, Sai Baba, Krišna... Tie visi ir Dieva aspekti, kas darbojas vienkopus, un katram no tiem ir kāds mums vēstāms uzdevums, un tieši šī konkrētā uzdevuma dēļ mēs izjūtam ciešāku saikni ar kādu no viņiem. Agni, mans garīgais Skolotājs, kurš kā cilvēks dzīvo starp mums un ir man šodien tas pats, kas reiz bija Jēzus, vēl vairāk nostiprina manī mīlestību pret Jēzu. Man bija tik svarīgi zināt un sajust, ka Viņi ir Viens.
Uzzinājusi, ka Agni var atklāt, kur ir cilvēka vieta pasaulē un kāds ir viņa spirituālais vārds, es 2004. gada aprīlī devos pie viņa un uzdevu šo jautājumu. Tā uzzināju, ka esmu Kralina (Cralina), kas nozīmē – saplūsmes prieks.
Man vienmēr vissvarīgākā ir šķitusi patiesība (neciešu, ja cilvēki melo), arī patiesība par mani pašu. Es vairs negribēju maldīties neziņā. Gribēju doties tieši uz mērķi. Un man šis mērķis bija jāuzzina.
Man kļuva skaidrs – es jau četrdesmit gadus dzīvoju Vācijā, man ir viss, kas nepieciešams, bet – es te jūtos pilnīgi sveša. Es, vāciete, Vācijā jūtos kā svešiniece!
Mans skolotājs Agni paskatījās uz mani, pēc tam uz karti, un pateica:
"Kralinas īstā vieta ir Rīgā!"
Kur ir Rīga? Vai Krievijā? Kādā valodā tur runā? Biju satraukusies un vienlaikus ieguvusi mieru, jo savam Skolotājam uzticējos pilnībā – viņš labāk par mani pašu zināja, kas man vajadzīgs. Skolotājs varēja mani sūtīt uz jebkuru vietu – pasaule ir liela – bet viņš atklāja, ka mana vieta ir Rīgā.
"Ko man tagad darīt?" vaicāju.
"Vienkārši aizlido uz turieni un izjūti enerģiju!" viņš atbildēja.
Tā nu es lidoju uz Rīgu. Lidoju pirmo reizi mūžā. Nezinot ne valodu, ne ko citu par vietu, kur jāmeklē mans piepildījums. Vienkārši – aizlidot un sajust...
Tas bija 2004. gada jūlijs.
Rīgas lidostā izkāpusi no lidmašīnas, es uzreiz sajutu citādu atmosfēra enerģiju. Protams, arī cilvēki te ir citādi, bet man galvenais bija starojums, kas mani aptver. Un sākotnējais impulss bija – beidzot esmu mājās. Ģimenē.
Es pirmo reizi biju Rīgā. Līst lietus, viss svešs un nezināms. Nezin kāpēc iegriezos kādā veikaliņā un tur uzreiz ieraudzīju divus stikla gulbjus. sajutu, ka man tie jānopērk, un tagad šie gulbji kopā jau agrāk ezotēriskajā akadēmijā iegādāto sārto kvarca lodi vienmēr stāv uz mana altāra un veido manu dziednieces logo.
Iznākusi no veikala, es domāju, kurp doties, ar ko sākt, un pēkšņi sadzirdēju balsi, kas ieskanējās manī un teica: dodies pie jūras, tur šobrīd ir tava vieta!
Kāda jūra, kur tā ir? Jautāju cilvēkiem, tie man laipni palīdzēja, un es nonācu Jūrmalā. Dīvainā kārtā man tur viss likās pazīstams – es zināju pat, ko ieraudzīšu aiz nākamā ielas stūra. Es sajutu, ka te es dzīvošu, un gaidīju norādi, kad tas notiks, kad es tam būšu gatava. Un atbilde pienāca: tu ieradīsies šeit nākamā vasaras nogalē.
Tieši tā arī viss notika. Man bija gads laika, lai pabeigtu uzsāktās mācības, apgūtu praksi dziednieces darbā ar cilvēkiem, lai vēlreiz atlidotu uz Rīgu un vienotos par dzīvokļa īri Jūrmalā. Un arī lai iemācītos valodu. Es domāju, ar ko sākt, un Skolotājs Agni apstiprināja mana nodoma pareizību – ka jāizvieto sludinājums Eslingens (kur tolaik dzīvoju) universitātē un arī studentu kopmītnēs. Drīz vien man piezvanīja kāds kungs, latvietis, kurš jau daudzus gadus dzīvo Vācijā, un mēs satikāmies. Viņš nekad nevienam tur nebija mācījis latviešu valodu, bet teica – kāpēc gan ne? Es uzreiz sajutu, ka mums ir līdzīga enerģētika, un viņš ar izbrīnu atzina, ka es tiešām izskatoties pēc latvietes. Turklāt viņš bija dzimis Jūrmalā, uz kurieni grasījos doties.
Viņš sniedza man privātstundas latviešu valodā. Viņš perfekti tika ar to galā, ievadot mani pilnīgi svešas un samērā grūtas valodas niansēs, arī gramatikā. Sākumā abi spriedām par to, kuru valodu īsti mācīties – latviešu vai krievu. Un bijām vienisprātis – tā taču ir Latvija, es braukšu pie latviešiem, tātad jāmācās runāt latviski! Šo izvēli man diktēja mana iekšējā balss, un es nekad to neesmu nožēlojusi, lai arī cik bieži krievu valodas nezināšana radītu kontaktēšanās problēmas. Jūrmalā ir tik daudz krievu, un es vaicāju sev – mīļais Dievs, vai man tagad vēl būs jāmācās arī krievu valoda?! Un saņēmu skaidru un noteiktu atbildi – nē, tev tas nav jādara!
Es dzīvoju Latvijā jau piecus gadus un visu šo laiku esmu brīnišķīgi tikusi galā arī bez krievu valodas zināšanām. Tiesa, arī mana latviešu valoda vēl ir tālu no pilnības, lai arī nepārtraukti tieku slavēta par savu latvisko izrunu, taču ar laiku arī akcents pazudīs. Jo sirdī jau esmu latviete.
Latviešu valoda tiešām nav viegla, taču manī aug mīlestība pret šo valodu, un visu, ko cilvēks patiešām mīl un grib, viņš arī var apgūt.
2005. gada 26. septembrī es ierados Latvijā ar visām savām mantām – cik nu man to bija, atstājot aiz muguras gan Vāciju, gan manu agrāko privāto dzīvi. Paldies Dievam, tas nesagādāja nepatīkamus pārdzīvojumus, jo ar vīru mums vienmēr bijusi pilnīga sapratne, arī katra individuālā ceļa izvēlē. Iepazinos ar viņu meditācijā, mūs satuvināja vienāda pasaules uzbūves un cilvēka misijas izpratne. Bija lielā mīla, kopdzīve, dēls un jauka saskaņa, taču kādu dienu, kad dēls jau bija liels, nāca atskārsme, ka ģimenisko ikdienas pienākumu dēļ es nevaru atteikties no kaut kā, kam esmu radīta, ka man jāpilda sava augstākā misija, un šis ceļš man jāiet bez agrākajām saitēm. Bijām kopā nodzīvojuši septiņpadsmit gadus, vīrs mani vienmēr saprata, finansēja manas ezotēriskās dziedniecības studijas un atbalstīja arī lēmumā sekot savam aicinājumam. Sākām ar to, ka noīrējām man atsevišķu dzīvokli, par kuru atkal maksāja vīrs. Mēs dzīvojām netālu, apmeklējām viens otru un pildījām savus pienākumus, bet abi jau bijām brīvi, jo arī viņš kārtējā seminārā bija sajutis savu aicinājumu un veidoja jaunu dzīves ceļu. Bijām tik pateicīgi viens otram par šīm atklāsmēm, viņš aizvien atkārtoja: cik labi, ka tu spēri šo soli, tas palīdzēja arī man atrast pašam sevi!
Viņš vienmēr griezās pie manis, ja nevarēja par kaut ko izšķirties, jo es esmu saikne, kanāls, pa kuru tiek nodota informācija, un reiz viņš jautāja par trim vienlaikus pieejamiem semināriem – vienu Floridā un diviem Vācijā. Es saņēmu skaidru atbildi, ka viņam jādodas uz Elzasas akadēmiju, un tur seminārā viņš satika savu tagadējo sievu. Arī es iepazinos ar viņu, tā ir jauka sieviete, triju bērnu māte, brīnišķīgs cilvēks, un starp mums visiem valda tā mīlestība, kas ir visaptveroša un pastāv daudz augstākā līmenī nekā savstarpēja pievilkšanās starp vīrieti un sievieti.
Viņi gribēja pēc iespējas ātrāk apprecēties, un Dievs visu izkārtoja tā, lai šķiršanās formalitātes neradītu nekādas problēmas. Es pat neatceros, ko teicu šķiršanās prāvā, tur nepieciešamo kārtoja mūsu advokāti, un tieši vīrs atgādināja par manu vēlmi atgriezties pie pirmslaulību uzvārda, lai pagātnes starpposms netraucētu jaunajā ceļā. Viss notika ātri un labvēlības gaisotnē. Mēs daudz smējāmies, jo zinājām, ka kļūstam laimīgāki. Šķiršanos nosvinējām indiešu restorānā.
Viņš mani turpināja atbalstīt arī pēc šķiršanās, deviņus mēnešus sūtot uz Latviju uzturnaudu. Viņš mīl visu un visus, kas ir ap viņu, mani, protams, īpaši (smejas), un būtu gatavs mani balstīt vienmēr, taču atbilde, kas man tika sūtīta no Dievišķā avota, bija – nē, nevajag, citādi es ļaušos mieram un nekļūšu patstāvīga, nekļūšu es pati.
Ir labi, ja katrs, arī dzīvojot kopā, var iet savu izredzēto ceļu, ar visiem tā grūtumiem, izaicinājumiem, zaudējumiem un ieguvumiem.
Pirms aizbraucu no Vācijas, mans dēls kļuva pilngadīgs un noīrēja sev atsevišķu dzīvokli. Es zināju, ka man par viņu vairs nav jāuztraucas. Mūsu attiecība joprojām ir labas.
Latvijā man vispirms vajadzēja aklimatizēties. Tad pieteicos valsts apmaksātos latviešu valodas kursos un pusotru mēnesi mācījos, apgūto nostiprinot sarunās ar sastaptajiem latviešiem. Pēc kursiem saņēmu sertifikātu par valsts valodas prasmi. Vēl vajadzēja saņemt uzturēšanās atļauju, kas nemaz nebija vienkārši, bet biju jau iepazinusies ar daudziem cilvēkiem, un daži no viņiem man palīdzēja nokārtot gan uzturēšanās atļauju, gan veselības un dzīvības apdrošināšanas polisi ārzemniekiem. Joprojām ik pa brīdim devos uz Vāciju, lai piedalītos kādā seminārā un pabeigtu iesāktās ezotēriskās dziedniecības studijas, kā arī saņemtu nepieciešamos sertifikātus.
2006. gada martā sajutu aicinājumu iegriezties Jūrmalas slimnīcā un apvaicāties par darba iespējām, jo biju atteikusies no vīra finansiālā atbalsta. Protams, kā dziednieci mani tur neviens negaidīja, varēju kļūt par apkopēju un – es biju ar mieru! Ar kaut ko taču bija jāsāk.
Un atkal – arī slimnīcā man viss šķita tuvs un pazīstams, jau it kā redzēts, gan telpas, gan cilvēki. Darbs bija grūts, bet tie bija vēl vieni vārti uz Latviju, jo man vajadzēja jaunu uzturēšanās atļauju ar tiesībām strādāt.
Kad biju saņēmusi darba atļauju, man vajadzēja reģistrēties arī kā dziedniecei, kas man šķita pilnīgi neiespējami. Rakstīju e-pastu Skolotājam Agni, kurš māca katram būt pašam, bet vajadzības gadījumā arī sniedz trūkstošo enerģiju, un šajā reizē viņš to paveica ar pāris vārdiem: "Mīļā Kralina, tev jāreģistrējas! Aizmirsti par šķēršļiem un dari!"
Es nekad nezvanu – tad jau pašā sākumā kāds tev pateiks, ka tas kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams, – bet visur ierodos pati, tāpat kā "Saskarsmes" redakcijā (smejas). Devos uz vietu, kur reģistrē dziedniekus, un tur mēs visi negaidot izjutām savstarpēju labvēlību un simpātijas. Atradās cilvēki, kuri gribēja man palīdzēt, un pēkšņi viss kļuva gan viegli, gan vienkārši. Turklāt nebija arī dārgi. Es tiku reģistrēta kā dziedniece!
Slimnīcā no lateksa cimdiem un mazgāšanas līdzekļiem man bija sākusies drausmīga alerģija. Parādīju rokas ārstei, un viņa teica – nē, tu nevari turpināt to darīt!
Vajadzēja pasākt ko jaunu, turklāt tikko biju pārvākusies uz citu dzīvokli, jo vecajā saimnieks uzsāka remontu. Man slimnīcā jau bija labi paziņas, kuriem biju sakārtojusi mājas atbilstoši fen šui prasībām. Šajā laikā atradu citu dzīvokli, pietiekami lielu, lai es tajā varētu pieņemt apmeklētājus kā dziedniece (ik pa brīdim papildināju savas prasmes Vācijas semināros). Tomēr man vajadzēja arī algas darbu, un tādu atradu Dubultu sociālās aprūpes centrā, kur 2006. gada ziemā divus mēnešus kopu vecus cilvēkus. Tas bija fiziski smagi – cilāt un apkopt nevarīgus ķermeņus, un traucēja arī tas, ka es nerunāju krieviski, bet viņi nesaprata latviski. Tādēļ 2007. gadā nodarbojos tikai ar dziedniecību, mans klientu loks bija paplašinājies, un tas bija labs laiks. Valdis Zatlers togad kļuva par prezidentu.
Bet tad sākās ekonomiskā krīze un cilvēki daudz ko vairs nevarēja atļauties. Man atkal vajadzēja algas darbu.
Visu mūžu man ir iznākusi saskare ar māksliniekiem, jo mans tēvs bija mākslinieks un arī manu klientu vidū Jūrmalā bija mākslinieki, kuri aicināja uz izstādēm un iepazīstināja ar kolēģiem. Gleznotājs Dailis Rožlapa bija tik pateicīgs par viņam izdarītajām enerģētiskajām masāžām, ka uzdāvināja man savu gleznu, Vecrīgas skatu, kas tagad rotā mana dzīvokļa sienu. Tā nu šī mākslinieciskā stīga vijās cauri manai dzīvei un darba meklējumos mani aizveda uz Majoru kultūras namu, kur bieži tiek rīkotas izstādes un mani pazīst kā šo izstāžu viesi. Pusgadu nostrādājusi tur par dežuranti, tiku pārcelta uz Vecās tehnikas muzeju Jomas ielas galā, kas skaitījās kultūras nama filiāle, un pusgadu uzraudzīju eksponātus, tirgoju biļetes un runājos ar apmeklētājiem. Arī šis bija labs laiks.
Tad izīrētāja ar nožēlu paziņoja, ka dzīvoklis turpmāk nepieciešams viņai pašai, un es atkal biju spiesta pārvākties. Jāsaka, ka esmu diezgan pastāvīgs cilvēks, man ir bijis tikai viens vīrs un viens dēls, bet ar dzīvokļiem Latvijā nudien nav veicies – šis, kur pašreiz dzīvoju, ir jau sestais. Sešas dzīvesvietas piecos gados – tas priekš manis tomēr ir par daudz.
Bija 2008. gads, darbā kultūra namā kaut ko svinējām, bet es, saņēmusi dzīvokļa uzteikumu, biju šokā. Esmu mācījusies kontrolēt sevi un neizrādīt emocijas, neraudāt, bet šoreiz darba kolēģi pamanīja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Atstāju svinētājus un devos mājās, lai meklētu jaunu dzīvokli.
Dzīvokli atradu, bet tas bija dārgs, turklāt sezona Vecās tehnikas muzejā gāja uz beigām un kultūras namā ritēja remonts. Man skaitījās tīri laba alga, bet tas, ka noīrētais dzīvoklis izmaksā dārgāk, nekā es saņemu algā, manu garastāvokli neuzlaboja. Mīļais Dievs, tā nevarēja turpināties!
Trīs gadus biju izjutusi mīlestību pret Jūrmalu, un nu pēkšņi katrs koks man māja atvadas. Laikam mans uzdevums tur bija izpildīts.
Strādājot muzejā, man bija maz brīvu dienu, bet vienā no tām es sēdos satiksmes autobusā un devos uz Kolku. Kāda balss sauca mani uz turieni. Es zināju, ka tur dzīvo lībieši, biju klausījusies lībiešu valodu, un tā man šķita dīvaini tuva. Sapņos dzirdēju šo valodu un bērnu balsis pie jūras, kas mani sauc. Kad jautāju par to Skolotājam, viņš atklāja, ka vairākas iepriekšējās dzīves esmu dzīvojusi Latvijā. Tas mani ieintriģēja, un es jautāju, kad te esmu dzīvojusi pēdējo reizi. Viņš nosauca gadskaitli – 1783.
Biju ielūgta uz svētkiem Lībiešu muzejā Kolkā, tur dziedāja bērni un telpā stāvēja liela lāde. Paskatījusies uz to, es sastingu – uz tās bija rakstīts gadskaitlis 1783!
Man tā bija zīme. Atkal griezos pie Skolotāja ar jautājumu – viņš taču sākumā minēja Rīgu, bet te pēkšņi – Kolka. Skolotājs atbildēja – ja tur jūties laimīga, dodies uz turieni!
Kolkā es dabūju lielu istabu lielā mājā ar daudziem bērniem un arī darbu. Draugi un paziņa palīdzēja sakravāties, bet "Kolkasraga" direktors ar savu auto, braukājot uz Rīgu un atpakaļ, palīdzēja man pārcelties. 2008. gada ziemu es jau pavadīju Kolkā.
Ja ciemā uzrodas dziedniece, drīz vien par to jau zina visa apkārtne. Ātri kļuvu pazīstama, īpaši pēc intervijas "Talsu Vēstīs". Cilvēki nāca pie manis pēc padoma un palīdzības, jautāja, kā atrast savu īsto ceļu. Piedāvāju pēdu reflektoro masāžu, palīdzēju kā dziedniece, arī atbrīvoties no vecās pieredzes nastas.
Es gribu, lai katra vieta, kurā uzturos, pārvēršas par Gaismas centru, uz kuru cilvēki tiecas sava ceļa un patības meklējumos. Tādēļ arī šāds nosaukums – Gaismas Centrs Cralina. Es palīdzu kā dzīves konsultante, kā dziedniece, kā pēdu reflektorās masāžas un mugurkaula enerģētiskās masāžas pratēja, kā fen šui principu un meditācijas pārzinātāja.
Kolkā pavadīju pusotru gadu. 2010. gada februārī man piedāvāja pastāvīgu darbu turpat Kolkā – dzīvot pie kādas ar vecuma plānprātību slimas sievietes un kopt viņu. Dzīvoju pie viņas piecas diennaktis, tad divas brīvdienas manā istabā mājā, un atkal pie viņas. Sāku strādāt marta sākumā. Arī mana mamma Vācijā aprūpes centrā apmāca vecuma un demences piemeklētus cilvēkus, un dažreiz jūtu, ka man manā dzīvē kaut kā iet līdzīgi viņai.
Tomēr biju pārvērtējusi savus spēkus. Piecas dienas nedēļā dienu un nakti uzmanīt cilvēku, kurš pilnīgi neko vairs nesaprot, kurš nezina, kur ir tualete un ko tur dara, kurš naktī maldās dzīvoklī – tas bija par traku. Es saslimu un biju spiesta doties uz Rīgu, lai ārstētos.
Rīgā es pēkšņi sajutos tik labi un laimīgi, ka atcerējos Skolotāja vārdus: "Kralinas īstā vieta ir Rīgā!" Es vienkārši nebiju varējusi uzreiz doties uz šejieni, man bija jāiziet savs pārbaudījumu ceļš.
Pērnās vasaras vidū, jūlijā, pārcēlos uz Rīgu un noīrēju dzīvokli centrā. Man tas šķita svarīgi – dzīvot centrā. Bet ar to dzīvokli bija vienas vienīgas problēmas – ik pa brīdim plīsa ūdensvads, appludinot grīdu, saule caur logu telpas sakarsēja līdz trīsdesmit diviem grādiem! Man ar to bija jātiek galā, turklāt apmeklēju angļu valodas kursus, un tā visa bija par daudz, lai vēl spētu pieņemt apmeklētājus kā dziedniece un dzīves konsultante.
Un tad pēkšņi man piedāvāja darbu "simtlatniekos" – sešus mēnešus būt neredzīgo cilvēku pavadonim Juglā. Tas nebija slikti, lai arī jāmēro ceļš līdz Juglai un bieži nācās pavadīt cilvēkus arī vakaros. Bet šo sešu mēnešu laikā pienāca ziema, kļuva aizvien aukstāks un aukstāks, un ar dzīvokli sākās pretējas problēmas – tas, lai arī dārgi izīrēts, bija vecs, logi neturēja siltumu, krāsnis nevarēja piekurināt. Vēlu vakarā atgriezties no neredzīgo vadāšanas, kurināt krāsni un mūžīgi salt... Kaut ko vajadzēja mainīt, un es atkal devos uz darbā iekārtošanas biroju. Tur man piedāvāja kursus, lai es kļūtu par zāļu pārbaudītāju "Grindeksā". Godīgi atzinos, ka par ķīmiju visu esmu aizmirsusi, bet, ja apmācību sāk no nulles, varu mēģināt.
Jau pēc divām apmācības dienām Olainē kļuva skaidrs, ka esmu "apmaldījusies". Nekāda nulles līmeņa nebija, man tās ķīmijas formulas likās kā Ķīnas ābece, un es dezertēju. Birojā mani uzslavēja, ka neesmu pa tukšo tērējusi valsts līdzekļus visu mēnesi.
Sēdēju aukstā dzīvoklī, zaudējusi ticību sev, pasaulei un Dievam, un domāju – kas īsti ar mani notiek? Un tad – kā tieši man sūtīta Dieva vēsts – Radio 2 "tirgus placī" tika nolasīts sludinājums, ka izīrē dzīvokli par simts latiem, ieskaitot komunālos maksājumus. Ziemā, ar centrālapkuri – tikai simts latu! Pirmajos Ziemassvētkos ierados apskatīt dzīvokli, otrajos Ziemassvētkos jau parakstīju īres līgumu.
Seši dzīvokļi piecos gados ir skarbs pārbaudījums. Bet es vienmēr esmu sekojusi savai iekšējai balsij un zinu, ka pārmaiņas notiek tad, kad tās ir nobriedušas.
Tā nu esmu šeit, Valdlaučos, Dienvidu tilta galā. Tuvu Ķekavai, kur man ir darbs Sociālās aprūpes centrā. Bez dzīvojamās istabas man ir arī plaša telpa, kur pieņemt apmeklētājus. Mans uzvārds – Kandler – ir saistīts ar svecēm, un gan šeit, pieņemšanas telpā, gan istabā ir altāris, uz kura stāv divas sveces – kā gaismas vārtu simbols. Tāpēc arī šāds nosaukums – Gaismas Centrs.
Es beidzot varu būt tā, kas, pēc Skolotāja atzinuma, iekšēji esmu bijusi visu savu mūžu – dziedniece. Gaismas centrs. Pati ar savu gaismu.
Kralinas stāstījumu pierakstīja
Guntis Feldmanis
Esmu dzimusi 1965. gadā Vācijas dienvidos, Zonnenbergā, netālu no Štutgartes. Mani vecāki man deva vārdus Dorisa un Evelīna, taču, kad pienāca laiks izvēlēties manai enerģētikai atbilstošu vārdu, es no Pirmavota saņēmu vēstījumu, ka esmu Kralina (Cralina). Tas notika 2004. gada aprīlī,kad jau biju gatava savam garīgajam uzdevumam. Es it kā atmodos jaunai dzīvei – sajutu, ka manī ir šis īpašais aicinājums. Pirmavota dāvana. Daudzi grib dziedināt un iet dažādos kursos, lai to spētu, bet – ja nav šo pirmatnējo dotību, nekas nesanāks. Manī tas bija jau kopš dzimšanas. Es dzirdēju Dieva balsi. Taču bērnam tas notiek neapzināti, un izpausmes var šķist arī komiskas. Būtiski ir tas, ka gan bērnībā, gan pusaudzes vecumā es centos piekļūt tuvāk Pirmavotam, kas manī runāja, un tas šķita ārkārtīgi intriģējoši. Taču visu laiku kaut kā pietrūka, lai tas kļūtu iespējams.
Es sāku meditēt. Man jau bija gandrīz pilni astoņpadsmit, un es gribēju saņemt atbildes uz mani tirdošajiem jautājumiem. Atrast savu vietu dzīvē. Ieraudzījusi reklāmas plakātu par transcendentālo meditāciju, tūlīt pieteicos. Tiklīdz tur nonācu, no Pirmavota saņēmu apstiprinājumu – jā, tas ir tas, kas tev vajadzīgs! Pēc šiem kursiem sekoja vēl citi, es jutos iekšēji piepildīta.
Vienlaikus biju sveša videi, kurā dzīvoju. Es apprecējos un dzemdēju dēlu, un tomēr jutos sveša Vācijai. Es – vāciete! Protams, bija ikdienas darbi, bērni un viss pārējais, bet – es tur neatradu sevi. Bez pienākumiem taču jābūt vēl kaut kam, kas esmu es pati!
Tas man bija grūts laiks, jo aizvien skaidrāk izjutu, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Man bija jātiek skaidrībā, kāds īsti ir mans aicinājums un kur pasaulē ir mana īstā vieta. Es jautāju to savai iekšējai balsij meditācijā, kad ārējie trokšņi atkāpjas un iekšējā dzirde kļūst dziļāka, kad ārējā loģika vairs nesagrauj cilvēka uztveri. Tas notika kalnos, divtūkstoš metru augstumā, sniegos, kur es vērsos pie Visaugstākā: "Es nezinu, kur ir mana vieta pasaulē, kāds ir mans uzdevums. Lūdzu, dod man atbildi!"
Tolaik, 2003. gada pavasarī, es jau biju izgājusi apmācību, apguvusi arī kraniosakrālterapiju (mugurkaula enerģētisko terapiju), un tomēr jutu, ka kaut kas nav tā. Tāpēc uzdevu šo jautājumu un – saņēmu atbildi: jā – tu esi dziedniece! Bet kāpēc man tas jādara, ja ir tik daudz citu dziednieku? Tāpēc, ka tas ir tavs uzdevums!
Biju gatava pildīt savu misiju, taču gribēju justies drošāka. Tāpēc 2004. gada janvārī atsaucos aicinājuma piedalīties sešu dienu seminārā "Ceļš uz gaismu". Tu esi tas, kam tev jābūt, tikai tu esi to nedaudz piemirsis. Mēs palīdzēsim tev atcerēties savu sūtību! Tur iemācīja noņemt sev blokādes un izveidot aizsardzību – visu, ko es tobrīd vēlējos.
Pēc šī semināra man kļuva daudz vienkāršāk izveidot saikni ar Pirmavotu, iegremdēties tajā, saņemt no tā gan atbildes par manu dzīvesziņu, gan garīgos instrumentus, ar kuriem darboties. Piemēram, Gaismas zobenu, ar kuru var gan ļoti efektīvi aizsargāt sevi vai jebkuru citu, gan izdedzināt slikto, kas ieperinājies mentālajā ķermenī.
Daudz laika seminārā tika veltīts katra dalībnieka individuālā dzīves uzdevuma noskaidrošanai un arī personības atbrīvošanai. Tieši tāds, kāds tu esi, tu esi vajadzīgs pasaulei, un tev nav jāslēpjas aiz citu mugurām. Iznāc droši priekšā un izpildi savu misiju! Man, kasvienmēr bija centusies palikt neievērota, tā bija liela atklāsme un pārvērtība.
Šajā seminārā man kļuva skaidrs, ka dziedināšanā es esmu "kanāls", saikne starp informatīvo lauku un pacientu. Visuzskatāmāk tas izpaužas fen šui praksē, kad, ieejot telpā vai dārzā, es uzreiz jūtu, kur enerģiju plūsma ir bloķēta, kur tā neplūst pareizi. Tas vērojams visur, arī vecās mājās, kuru īpašnieki nereti sūdzas, ka nespēj gulēt, ka suns ir nemierīgs, ka kaut kas traucē normālai dzīvei. Es vai nu sakārtoju enerģiju plūsmas, vai arī norādu, kur ir vislabvēlīgākā vieta gultai vai darbam. Un iestājas miers – cilvēki var mierīgi gulēt, suns vairs nav tramīgs.
Kad pamanīju, ka tas viss darbojas, biju ļoti priecīga – tātad es varu!
Savu Skolotāju atradu jau pieminētajā sešu dienu seminārā, un viņa vārds ir Agni Eikermans (Eickermann, fotoattēlā, kas uzņemts intervijas laikā, viņš redzams altāra fotogrāfijā pa labi – red.)
Dievs man nav kaut kas debesīs eksistējošs vai kas tāds, ko varu satvert un aptaustīt. Man Dievs ir – viss. Viss, kas eksistē. Enerģija. Mēs visi, ikkatrs, esam Dieva daļa, viņa aspekti. Bet ir daži, kas to nekad nav aizmirsuši un nāk kā Dieva sūtņi, lai apliecinātu ļaudīm Dieva tuvumu. Zināmu dzīves daļu es domāju, ka tas ir tikai Jēzus, jo Jēzus vārds, skaņa, vibrācija, iekšējais tēls vienmēr bijis man tuvs (es to sajutu jau kā mazs bērns, kad dzirdēju vārdu Imanuels), un, protams, tiku tā audzināta. Bet seminārā uzzināju, ka ir arī Agni, Sai Baba, Krišna... Tie visi ir Dieva aspekti, kas darbojas vienkopus, un katram no tiem ir kāds mums vēstāms uzdevums, un tieši šī konkrētā uzdevuma dēļ mēs izjūtam ciešāku saikni ar kādu no viņiem. Agni, mans garīgais Skolotājs, kurš kā cilvēks dzīvo starp mums un ir man šodien tas pats, kas reiz bija Jēzus, vēl vairāk nostiprina manī mīlestību pret Jēzu. Man bija tik svarīgi zināt un sajust, ka Viņi ir Viens.
Uzzinājusi, ka Agni var atklāt, kur ir cilvēka vieta pasaulē un kāds ir viņa spirituālais vārds, es 2004. gada aprīlī devos pie viņa un uzdevu šo jautājumu. Tā uzzināju, ka esmu Kralina (Cralina), kas nozīmē – saplūsmes prieks.
Man vienmēr vissvarīgākā ir šķitusi patiesība (neciešu, ja cilvēki melo), arī patiesība par mani pašu. Es vairs negribēju maldīties neziņā. Gribēju doties tieši uz mērķi. Un man šis mērķis bija jāuzzina.
Man kļuva skaidrs – es jau četrdesmit gadus dzīvoju Vācijā, man ir viss, kas nepieciešams, bet – es te jūtos pilnīgi sveša. Es, vāciete, Vācijā jūtos kā svešiniece!
Mans skolotājs Agni paskatījās uz mani, pēc tam uz karti, un pateica:
"Kralinas īstā vieta ir Rīgā!"
Kur ir Rīga? Vai Krievijā? Kādā valodā tur runā? Biju satraukusies un vienlaikus ieguvusi mieru, jo savam Skolotājam uzticējos pilnībā – viņš labāk par mani pašu zināja, kas man vajadzīgs. Skolotājs varēja mani sūtīt uz jebkuru vietu – pasaule ir liela – bet viņš atklāja, ka mana vieta ir Rīgā.
"Ko man tagad darīt?" vaicāju.
"Vienkārši aizlido uz turieni un izjūti enerģiju!" viņš atbildēja.
Tā nu es lidoju uz Rīgu. Lidoju pirmo reizi mūžā. Nezinot ne valodu, ne ko citu par vietu, kur jāmeklē mans piepildījums. Vienkārši – aizlidot un sajust...
Tas bija 2004. gada jūlijs.
Rīgas lidostā izkāpusi no lidmašīnas, es uzreiz sajutu citādu atmosfēra enerģiju. Protams, arī cilvēki te ir citādi, bet man galvenais bija starojums, kas mani aptver. Un sākotnējais impulss bija – beidzot esmu mājās. Ģimenē.
Es pirmo reizi biju Rīgā. Līst lietus, viss svešs un nezināms. Nezin kāpēc iegriezos kādā veikaliņā un tur uzreiz ieraudzīju divus stikla gulbjus. sajutu, ka man tie jānopērk, un tagad šie gulbji kopā jau agrāk ezotēriskajā akadēmijā iegādāto sārto kvarca lodi vienmēr stāv uz mana altāra un veido manu dziednieces logo.
Iznākusi no veikala, es domāju, kurp doties, ar ko sākt, un pēkšņi sadzirdēju balsi, kas ieskanējās manī un teica: dodies pie jūras, tur šobrīd ir tava vieta!
Kāda jūra, kur tā ir? Jautāju cilvēkiem, tie man laipni palīdzēja, un es nonācu Jūrmalā. Dīvainā kārtā man tur viss likās pazīstams – es zināju pat, ko ieraudzīšu aiz nākamā ielas stūra. Es sajutu, ka te es dzīvošu, un gaidīju norādi, kad tas notiks, kad es tam būšu gatava. Un atbilde pienāca: tu ieradīsies šeit nākamā vasaras nogalē.
Tieši tā arī viss notika. Man bija gads laika, lai pabeigtu uzsāktās mācības, apgūtu praksi dziednieces darbā ar cilvēkiem, lai vēlreiz atlidotu uz Rīgu un vienotos par dzīvokļa īri Jūrmalā. Un arī lai iemācītos valodu. Es domāju, ar ko sākt, un Skolotājs Agni apstiprināja mana nodoma pareizību – ka jāizvieto sludinājums Eslingens (kur tolaik dzīvoju) universitātē un arī studentu kopmītnēs. Drīz vien man piezvanīja kāds kungs, latvietis, kurš jau daudzus gadus dzīvo Vācijā, un mēs satikāmies. Viņš nekad nevienam tur nebija mācījis latviešu valodu, bet teica – kāpēc gan ne? Es uzreiz sajutu, ka mums ir līdzīga enerģētika, un viņš ar izbrīnu atzina, ka es tiešām izskatoties pēc latvietes. Turklāt viņš bija dzimis Jūrmalā, uz kurieni grasījos doties.
Viņš sniedza man privātstundas latviešu valodā. Viņš perfekti tika ar to galā, ievadot mani pilnīgi svešas un samērā grūtas valodas niansēs, arī gramatikā. Sākumā abi spriedām par to, kuru valodu īsti mācīties – latviešu vai krievu. Un bijām vienisprātis – tā taču ir Latvija, es braukšu pie latviešiem, tātad jāmācās runāt latviski! Šo izvēli man diktēja mana iekšējā balss, un es nekad to neesmu nožēlojusi, lai arī cik bieži krievu valodas nezināšana radītu kontaktēšanās problēmas. Jūrmalā ir tik daudz krievu, un es vaicāju sev – mīļais Dievs, vai man tagad vēl būs jāmācās arī krievu valoda?! Un saņēmu skaidru un noteiktu atbildi – nē, tev tas nav jādara!
Es dzīvoju Latvijā jau piecus gadus un visu šo laiku esmu brīnišķīgi tikusi galā arī bez krievu valodas zināšanām. Tiesa, arī mana latviešu valoda vēl ir tālu no pilnības, lai arī nepārtraukti tieku slavēta par savu latvisko izrunu, taču ar laiku arī akcents pazudīs. Jo sirdī jau esmu latviete.
Latviešu valoda tiešām nav viegla, taču manī aug mīlestība pret šo valodu, un visu, ko cilvēks patiešām mīl un grib, viņš arī var apgūt.
2005. gada 26. septembrī es ierados Latvijā ar visām savām mantām – cik nu man to bija, atstājot aiz muguras gan Vāciju, gan manu agrāko privāto dzīvi. Paldies Dievam, tas nesagādāja nepatīkamus pārdzīvojumus, jo ar vīru mums vienmēr bijusi pilnīga sapratne, arī katra individuālā ceļa izvēlē. Iepazinos ar viņu meditācijā, mūs satuvināja vienāda pasaules uzbūves un cilvēka misijas izpratne. Bija lielā mīla, kopdzīve, dēls un jauka saskaņa, taču kādu dienu, kad dēls jau bija liels, nāca atskārsme, ka ģimenisko ikdienas pienākumu dēļ es nevaru atteikties no kaut kā, kam esmu radīta, ka man jāpilda sava augstākā misija, un šis ceļš man jāiet bez agrākajām saitēm. Bijām kopā nodzīvojuši septiņpadsmit gadus, vīrs mani vienmēr saprata, finansēja manas ezotēriskās dziedniecības studijas un atbalstīja arī lēmumā sekot savam aicinājumam. Sākām ar to, ka noīrējām man atsevišķu dzīvokli, par kuru atkal maksāja vīrs. Mēs dzīvojām netālu, apmeklējām viens otru un pildījām savus pienākumus, bet abi jau bijām brīvi, jo arī viņš kārtējā seminārā bija sajutis savu aicinājumu un veidoja jaunu dzīves ceļu. Bijām tik pateicīgi viens otram par šīm atklāsmēm, viņš aizvien atkārtoja: cik labi, ka tu spēri šo soli, tas palīdzēja arī man atrast pašam sevi!
Viņš vienmēr griezās pie manis, ja nevarēja par kaut ko izšķirties, jo es esmu saikne, kanāls, pa kuru tiek nodota informācija, un reiz viņš jautāja par trim vienlaikus pieejamiem semināriem – vienu Floridā un diviem Vācijā. Es saņēmu skaidru atbildi, ka viņam jādodas uz Elzasas akadēmiju, un tur seminārā viņš satika savu tagadējo sievu. Arī es iepazinos ar viņu, tā ir jauka sieviete, triju bērnu māte, brīnišķīgs cilvēks, un starp mums visiem valda tā mīlestība, kas ir visaptveroša un pastāv daudz augstākā līmenī nekā savstarpēja pievilkšanās starp vīrieti un sievieti.
Viņi gribēja pēc iespējas ātrāk apprecēties, un Dievs visu izkārtoja tā, lai šķiršanās formalitātes neradītu nekādas problēmas. Es pat neatceros, ko teicu šķiršanās prāvā, tur nepieciešamo kārtoja mūsu advokāti, un tieši vīrs atgādināja par manu vēlmi atgriezties pie pirmslaulību uzvārda, lai pagātnes starpposms netraucētu jaunajā ceļā. Viss notika ātri un labvēlības gaisotnē. Mēs daudz smējāmies, jo zinājām, ka kļūstam laimīgāki. Šķiršanos nosvinējām indiešu restorānā.
Viņš mani turpināja atbalstīt arī pēc šķiršanās, deviņus mēnešus sūtot uz Latviju uzturnaudu. Viņš mīl visu un visus, kas ir ap viņu, mani, protams, īpaši (smejas), un būtu gatavs mani balstīt vienmēr, taču atbilde, kas man tika sūtīta no Dievišķā avota, bija – nē, nevajag, citādi es ļaušos mieram un nekļūšu patstāvīga, nekļūšu es pati.
Ir labi, ja katrs, arī dzīvojot kopā, var iet savu izredzēto ceļu, ar visiem tā grūtumiem, izaicinājumiem, zaudējumiem un ieguvumiem.
Pirms aizbraucu no Vācijas, mans dēls kļuva pilngadīgs un noīrēja sev atsevišķu dzīvokli. Es zināju, ka man par viņu vairs nav jāuztraucas. Mūsu attiecība joprojām ir labas.
Latvijā man vispirms vajadzēja aklimatizēties. Tad pieteicos valsts apmaksātos latviešu valodas kursos un pusotru mēnesi mācījos, apgūto nostiprinot sarunās ar sastaptajiem latviešiem. Pēc kursiem saņēmu sertifikātu par valsts valodas prasmi. Vēl vajadzēja saņemt uzturēšanās atļauju, kas nemaz nebija vienkārši, bet biju jau iepazinusies ar daudziem cilvēkiem, un daži no viņiem man palīdzēja nokārtot gan uzturēšanās atļauju, gan veselības un dzīvības apdrošināšanas polisi ārzemniekiem. Joprojām ik pa brīdim devos uz Vāciju, lai piedalītos kādā seminārā un pabeigtu iesāktās ezotēriskās dziedniecības studijas, kā arī saņemtu nepieciešamos sertifikātus.
2006. gada martā sajutu aicinājumu iegriezties Jūrmalas slimnīcā un apvaicāties par darba iespējām, jo biju atteikusies no vīra finansiālā atbalsta. Protams, kā dziednieci mani tur neviens negaidīja, varēju kļūt par apkopēju un – es biju ar mieru! Ar kaut ko taču bija jāsāk.
Un atkal – arī slimnīcā man viss šķita tuvs un pazīstams, jau it kā redzēts, gan telpas, gan cilvēki. Darbs bija grūts, bet tie bija vēl vieni vārti uz Latviju, jo man vajadzēja jaunu uzturēšanās atļauju ar tiesībām strādāt.
Kad biju saņēmusi darba atļauju, man vajadzēja reģistrēties arī kā dziedniecei, kas man šķita pilnīgi neiespējami. Rakstīju e-pastu Skolotājam Agni, kurš māca katram būt pašam, bet vajadzības gadījumā arī sniedz trūkstošo enerģiju, un šajā reizē viņš to paveica ar pāris vārdiem: "Mīļā Kralina, tev jāreģistrējas! Aizmirsti par šķēršļiem un dari!"
Es nekad nezvanu – tad jau pašā sākumā kāds tev pateiks, ka tas kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams, – bet visur ierodos pati, tāpat kā "Saskarsmes" redakcijā (smejas). Devos uz vietu, kur reģistrē dziedniekus, un tur mēs visi negaidot izjutām savstarpēju labvēlību un simpātijas. Atradās cilvēki, kuri gribēja man palīdzēt, un pēkšņi viss kļuva gan viegli, gan vienkārši. Turklāt nebija arī dārgi. Es tiku reģistrēta kā dziedniece!
Slimnīcā no lateksa cimdiem un mazgāšanas līdzekļiem man bija sākusies drausmīga alerģija. Parādīju rokas ārstei, un viņa teica – nē, tu nevari turpināt to darīt!
Vajadzēja pasākt ko jaunu, turklāt tikko biju pārvākusies uz citu dzīvokli, jo vecajā saimnieks uzsāka remontu. Man slimnīcā jau bija labi paziņas, kuriem biju sakārtojusi mājas atbilstoši fen šui prasībām. Šajā laikā atradu citu dzīvokli, pietiekami lielu, lai es tajā varētu pieņemt apmeklētājus kā dziedniece (ik pa brīdim papildināju savas prasmes Vācijas semināros). Tomēr man vajadzēja arī algas darbu, un tādu atradu Dubultu sociālās aprūpes centrā, kur 2006. gada ziemā divus mēnešus kopu vecus cilvēkus. Tas bija fiziski smagi – cilāt un apkopt nevarīgus ķermeņus, un traucēja arī tas, ka es nerunāju krieviski, bet viņi nesaprata latviski. Tādēļ 2007. gadā nodarbojos tikai ar dziedniecību, mans klientu loks bija paplašinājies, un tas bija labs laiks. Valdis Zatlers togad kļuva par prezidentu.
Bet tad sākās ekonomiskā krīze un cilvēki daudz ko vairs nevarēja atļauties. Man atkal vajadzēja algas darbu.
Visu mūžu man ir iznākusi saskare ar māksliniekiem, jo mans tēvs bija mākslinieks un arī manu klientu vidū Jūrmalā bija mākslinieki, kuri aicināja uz izstādēm un iepazīstināja ar kolēģiem. Gleznotājs Dailis Rožlapa bija tik pateicīgs par viņam izdarītajām enerģētiskajām masāžām, ka uzdāvināja man savu gleznu, Vecrīgas skatu, kas tagad rotā mana dzīvokļa sienu. Tā nu šī mākslinieciskā stīga vijās cauri manai dzīvei un darba meklējumos mani aizveda uz Majoru kultūras namu, kur bieži tiek rīkotas izstādes un mani pazīst kā šo izstāžu viesi. Pusgadu nostrādājusi tur par dežuranti, tiku pārcelta uz Vecās tehnikas muzeju Jomas ielas galā, kas skaitījās kultūras nama filiāle, un pusgadu uzraudzīju eksponātus, tirgoju biļetes un runājos ar apmeklētājiem. Arī šis bija labs laiks.
Tad izīrētāja ar nožēlu paziņoja, ka dzīvoklis turpmāk nepieciešams viņai pašai, un es atkal biju spiesta pārvākties. Jāsaka, ka esmu diezgan pastāvīgs cilvēks, man ir bijis tikai viens vīrs un viens dēls, bet ar dzīvokļiem Latvijā nudien nav veicies – šis, kur pašreiz dzīvoju, ir jau sestais. Sešas dzīvesvietas piecos gados – tas priekš manis tomēr ir par daudz.
Bija 2008. gads, darbā kultūra namā kaut ko svinējām, bet es, saņēmusi dzīvokļa uzteikumu, biju šokā. Esmu mācījusies kontrolēt sevi un neizrādīt emocijas, neraudāt, bet šoreiz darba kolēģi pamanīja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Atstāju svinētājus un devos mājās, lai meklētu jaunu dzīvokli.
Dzīvokli atradu, bet tas bija dārgs, turklāt sezona Vecās tehnikas muzejā gāja uz beigām un kultūras namā ritēja remonts. Man skaitījās tīri laba alga, bet tas, ka noīrētais dzīvoklis izmaksā dārgāk, nekā es saņemu algā, manu garastāvokli neuzlaboja. Mīļais Dievs, tā nevarēja turpināties!
Trīs gadus biju izjutusi mīlestību pret Jūrmalu, un nu pēkšņi katrs koks man māja atvadas. Laikam mans uzdevums tur bija izpildīts.
Strādājot muzejā, man bija maz brīvu dienu, bet vienā no tām es sēdos satiksmes autobusā un devos uz Kolku. Kāda balss sauca mani uz turieni. Es zināju, ka tur dzīvo lībieši, biju klausījusies lībiešu valodu, un tā man šķita dīvaini tuva. Sapņos dzirdēju šo valodu un bērnu balsis pie jūras, kas mani sauc. Kad jautāju par to Skolotājam, viņš atklāja, ka vairākas iepriekšējās dzīves esmu dzīvojusi Latvijā. Tas mani ieintriģēja, un es jautāju, kad te esmu dzīvojusi pēdējo reizi. Viņš nosauca gadskaitli – 1783.
Biju ielūgta uz svētkiem Lībiešu muzejā Kolkā, tur dziedāja bērni un telpā stāvēja liela lāde. Paskatījusies uz to, es sastingu – uz tās bija rakstīts gadskaitlis 1783!
Man tā bija zīme. Atkal griezos pie Skolotāja ar jautājumu – viņš taču sākumā minēja Rīgu, bet te pēkšņi – Kolka. Skolotājs atbildēja – ja tur jūties laimīga, dodies uz turieni!
Kolkā es dabūju lielu istabu lielā mājā ar daudziem bērniem un arī darbu. Draugi un paziņa palīdzēja sakravāties, bet "Kolkasraga" direktors ar savu auto, braukājot uz Rīgu un atpakaļ, palīdzēja man pārcelties. 2008. gada ziemu es jau pavadīju Kolkā.
Ja ciemā uzrodas dziedniece, drīz vien par to jau zina visa apkārtne. Ātri kļuvu pazīstama, īpaši pēc intervijas "Talsu Vēstīs". Cilvēki nāca pie manis pēc padoma un palīdzības, jautāja, kā atrast savu īsto ceļu. Piedāvāju pēdu reflektoro masāžu, palīdzēju kā dziedniece, arī atbrīvoties no vecās pieredzes nastas.
Es gribu, lai katra vieta, kurā uzturos, pārvēršas par Gaismas centru, uz kuru cilvēki tiecas sava ceļa un patības meklējumos. Tādēļ arī šāds nosaukums – Gaismas Centrs Cralina. Es palīdzu kā dzīves konsultante, kā dziedniece, kā pēdu reflektorās masāžas un mugurkaula enerģētiskās masāžas pratēja, kā fen šui principu un meditācijas pārzinātāja.
Kolkā pavadīju pusotru gadu. 2010. gada februārī man piedāvāja pastāvīgu darbu turpat Kolkā – dzīvot pie kādas ar vecuma plānprātību slimas sievietes un kopt viņu. Dzīvoju pie viņas piecas diennaktis, tad divas brīvdienas manā istabā mājā, un atkal pie viņas. Sāku strādāt marta sākumā. Arī mana mamma Vācijā aprūpes centrā apmāca vecuma un demences piemeklētus cilvēkus, un dažreiz jūtu, ka man manā dzīvē kaut kā iet līdzīgi viņai.
Tomēr biju pārvērtējusi savus spēkus. Piecas dienas nedēļā dienu un nakti uzmanīt cilvēku, kurš pilnīgi neko vairs nesaprot, kurš nezina, kur ir tualete un ko tur dara, kurš naktī maldās dzīvoklī – tas bija par traku. Es saslimu un biju spiesta doties uz Rīgu, lai ārstētos.
Rīgā es pēkšņi sajutos tik labi un laimīgi, ka atcerējos Skolotāja vārdus: "Kralinas īstā vieta ir Rīgā!" Es vienkārši nebiju varējusi uzreiz doties uz šejieni, man bija jāiziet savs pārbaudījumu ceļš.
Pērnās vasaras vidū, jūlijā, pārcēlos uz Rīgu un noīrēju dzīvokli centrā. Man tas šķita svarīgi – dzīvot centrā. Bet ar to dzīvokli bija vienas vienīgas problēmas – ik pa brīdim plīsa ūdensvads, appludinot grīdu, saule caur logu telpas sakarsēja līdz trīsdesmit diviem grādiem! Man ar to bija jātiek galā, turklāt apmeklēju angļu valodas kursus, un tā visa bija par daudz, lai vēl spētu pieņemt apmeklētājus kā dziedniece un dzīves konsultante.
Un tad pēkšņi man piedāvāja darbu "simtlatniekos" – sešus mēnešus būt neredzīgo cilvēku pavadonim Juglā. Tas nebija slikti, lai arī jāmēro ceļš līdz Juglai un bieži nācās pavadīt cilvēkus arī vakaros. Bet šo sešu mēnešu laikā pienāca ziema, kļuva aizvien aukstāks un aukstāks, un ar dzīvokli sākās pretējas problēmas – tas, lai arī dārgi izīrēts, bija vecs, logi neturēja siltumu, krāsnis nevarēja piekurināt. Vēlu vakarā atgriezties no neredzīgo vadāšanas, kurināt krāsni un mūžīgi salt... Kaut ko vajadzēja mainīt, un es atkal devos uz darbā iekārtošanas biroju. Tur man piedāvāja kursus, lai es kļūtu par zāļu pārbaudītāju "Grindeksā". Godīgi atzinos, ka par ķīmiju visu esmu aizmirsusi, bet, ja apmācību sāk no nulles, varu mēģināt.
Jau pēc divām apmācības dienām Olainē kļuva skaidrs, ka esmu "apmaldījusies". Nekāda nulles līmeņa nebija, man tās ķīmijas formulas likās kā Ķīnas ābece, un es dezertēju. Birojā mani uzslavēja, ka neesmu pa tukšo tērējusi valsts līdzekļus visu mēnesi.
Sēdēju aukstā dzīvoklī, zaudējusi ticību sev, pasaulei un Dievam, un domāju – kas īsti ar mani notiek? Un tad – kā tieši man sūtīta Dieva vēsts – Radio 2 "tirgus placī" tika nolasīts sludinājums, ka izīrē dzīvokli par simts latiem, ieskaitot komunālos maksājumus. Ziemā, ar centrālapkuri – tikai simts latu! Pirmajos Ziemassvētkos ierados apskatīt dzīvokli, otrajos Ziemassvētkos jau parakstīju īres līgumu.
Seši dzīvokļi piecos gados ir skarbs pārbaudījums. Bet es vienmēr esmu sekojusi savai iekšējai balsij un zinu, ka pārmaiņas notiek tad, kad tās ir nobriedušas.
Tā nu esmu šeit, Valdlaučos, Dienvidu tilta galā. Tuvu Ķekavai, kur man ir darbs Sociālās aprūpes centrā. Bez dzīvojamās istabas man ir arī plaša telpa, kur pieņemt apmeklētājus. Mans uzvārds – Kandler – ir saistīts ar svecēm, un gan šeit, pieņemšanas telpā, gan istabā ir altāris, uz kura stāv divas sveces – kā gaismas vārtu simbols. Tāpēc arī šāds nosaukums – Gaismas Centrs.
Es beidzot varu būt tā, kas, pēc Skolotāja atzinuma, iekšēji esmu bijusi visu savu mūžu – dziedniece. Gaismas centrs. Pati ar savu gaismu.
Kralinas stāstījumu pierakstīja
Guntis Feldmanis
