Intervija žurnālā Mājas Viesis
22.07.11
Lai cilvēks justos laimīgs, viņam jāspēj sevi pieņemt ar visām ēnām, jāpiedod sev un jāizjūt sevi sirdī, jo tā zina visu.
Pienākums būt priecīgiem
Kad pirms septiņiem gadiem dziedniece KRALINA KANDLERE pirmo reizi ieradās Latvijā, viņu uzreiz pārņēma sajūta – beidzot esmu mājās. Kralina pēc tautības ir vāciete un līdz četrdesmit gadu vecumam arī Vācijā dzīvoja. Taču viņu jau ilgāku laiku urdīja nemiers, kāpēc savā dzimtajā zemē jūtas kā svešiniece. Kralina vēlējās tikt skaidrībā, kāds ir viņas īstais dzīves aicinājums un īstā vieta. Garīgo meklējumu ceļā Kralina satika savu Skolotāju Agni, kas uzreiz pateica – tava īstā vieta ir Rīgā.
Tagad jau sesto gadu Kralina dzīvo Latvijā. Viņa ir izveidojusi savu "Gaismas centru Cralina", kur nodarbojas ar fizisko un garīgo dziedniecību, dzīves samezglojumu risināšanu, sniedz fenšui konsultācijas, veic pēdu reflektorās masāžas un mugurkaula enerģētiskās masāžas. Visas šīs zināšanas un iemaņas Kralina apguvusi Vācijā, strādājot ezotēriskās dziedniecības skolā un apmeklējot dažādus seminārus. Taču Kralina ir pārliecināta, ka par dziednieku nevar izmācīties, jābūt apveltītam ar pirmatnējo dotību – Pirmavota dāvanu. Viņa Pirmavota balsi sadzirdējusi jau bērnībā. Vēlāk, apgūstot meditēšanu un apmeklējot seminārus, kļuva daudz vienkāršāk izveidot saikni ar Pirmavotu, iegremdēties tajā, saņemot no tā gan atbildes par savu dzīvesziņu, gan garīgos instrumentus, ar kuriem darboties.
Tiekoties ar Kralinu, vispirms paslavēju viņu par labajām latviešu valodas zināšanām.
Latviešu valodu sāku mācīties, kad vēl dzīvoju Vācijā. Ar sludinājumu palīdzību atradu Vācijā dzīvojošu latvieti, kas man pasniedza privātstundas latviešu valodā. Es ātri apguvu valodu, jo izjutu lielu mīlestību pret jaunajām mājām. Mīlestība ir vislielākā motivācija, lai apgūtu ko jaunu. Ar mīlestību darītie darbi vienmēr izdodas labi, – paskaidro dziedniece.
Stāstu Kralinai, ka Latvijā daudziem šķiet – mums jau dziednieku ir pārpārēm un kas zina, vai viņi vispār spēj ko palīdzēt. Tāpēc vaicāju, vai Vācijā arī ir izplatīta dziednieku "kustība" un vai cilvēki tic un paļaujas uz viņu spējām.
Vācijā ir daudz dziednieku, bet tur viņi vairāk darbojas kopā ar mediķiem, nekā tas vērojams Latvijā. Ar ticību ir dažādi. Netrūkst tādu, kas uzticas dziednieku spējām, bet ir cilvēki, īpaši jau vecāka gadagājuma, kas pieraduši ārstēties tikai ar ķīmiskajiem medikamentiem, – pastāsta Kralina.
Viņa dziedināšanas procesā ir kā "kanāls", saikne starp informatīvo lauku un klientu.
Es seansa laikā jūtu, redzu, ieklausos, strādāju ar rokām. Dievišķā enerģija ir rodama gan sirdī, gan augšā. Tā ir tīra, spēcīga enerģija. Svētie avoti strādā caur mani un es esmu kanāls, kas šo enerģiju aizvada līdz klientam. Pirms apņemos kādu dziedināt, es vispirms pajautāju Pirmavotam, vai drīkstu šim konkrētajam cilvēkam palīdzēt. Dažreiz arī saņemu noliedzošu atbildi. Tāpēc es visiem nevaru apsolīt, ka spēšu palīdzēt. Zinot, ka pie manis nāks klients, sāku gatavoties jau dienu iepriekš. Pie manis sāk plūst vajadzīgā informācija un, kad klients ir ieradies, es uzreiz varu ar viņu sākt strādāt. Bieži vien cilvēki saka – ziniet, man šodien nekas vairs nesāp. Man ir vaicāts – tev laikam ir ļoti grūti, jo sakrājas viss citu cilvēku smagums, bet es atbildu, ka man pašai ir ļoti labi, jo tā enerģija, ar kuru darbojos, ir tīra un patīkama. Seansa laikā ar klientu viss notiek tā, kā drīkst notikt. Gadās, ka cilvēks atnāk pie manis ar vienu problēmu, bet atrisina vēl arī citas. Piemēram, viņš atbrīvojas no slimīgām atkarībām. Brīnumi notiek, pašam klientam tos nemaz negaidot, – stāsta Kralina.
Dziednieces palīdzību lūdz arī ļaudis, kuru mājokļos spokojas. Viņi vēlas atbrīvoties no klīstošajām dvēselēm.
Man jau nav par to jāstāsta, es pati jūtu un redzu, kurās mājās iemītniekus traucē mirušo dvēseles. Šīm nelaimīgajām dvēselēm kaut kāda iemesla dēļ nav miera, tās nespēj atslābināties un pārcelties citā sfērā. Ar trokšņu taisīšanu, piemēram, katlu grabināšanu, dvēseles vēlas piesaistīt sev uzmanību, lai kāds tām sniegtu palīdzību, pēc kuras ilgojas. Es pie tām dodos ar sirdi un mīlestību un vēlmi palīdzēt nokļūt tur, kur tām jābūt. Man nav bail no spokiem, kā vairākumam ļaužu. Savulaik strādāju sociālās aprūpes centrā un tur bija viena ļoti slima un veca sieviete, kas šausmīgi mocījās, nespēdama šķirties no šīs dzīves. Neviens nevarēja ieiet istabā, kur viņa gulēja, jo nespēja noskatīties šajās mocībās, kad garam jau laiks iet ārā no ķermeņa, bet nevar to izdarīt. Man ir savas garīgās mīlestības metodes, kā komunicēt ar garu, dvēseli, kā parādīt ceļu, pa kuru jāaiziet. Es vienkārši sēdēju pie slimnieces gultas, viņai pat nepieskaroties, un sieviete varēja mierīgi aiziet no šīs pasaules.
Kralina teic, ka katrs cilvēks ir gaismas centrs, katrs var runāt ar savu Dievu, kas ir sirdī.
Lai cilvēks justos laimīgs, viņam jāspēj sevi pieņemt ar visām ēnām, jāpiedod sev un jāizjūt sevi sirdī, jo tā zina visu. Vajadzētu dažas minūtes dienā nodoties sirds meditācijai, kuras laikā jācenšas sajust sevi, savu elpu, sirdi un kā mantru skaitīt – Dievs ir mīlestība. Tas palīdz nomierināties, atbrīvoties no nevajadzīgām domām, un tajā brīdī esi iekšā savā mīlestības avotā. Bet daudzi jau nemaz negrib iet paši pie sevis, viņi labāk izvēlas iet uz baznīcu nekā sevi just. Ja esi vienots ar Dievišķo avotu, gūsti aizsardzību un vari dzīvot atslābināti, jo zini – tik un tā viss notiek, kā vajag, tas viss der manā ceļā. Ja dzīvo ar šo mīlestību, tad cilvēks ir apmierināts ar sevi, vienalga, lai kas arī notiek.
Dziedniece pārliecināta, ka cilvēka lielākais pienākums ir būt priecīgam.
Prieks ir liekams pirmajā vietā un, ja esi vienotībā ar sevi, tas ir vislielākais prieks. Tad cilvēks ir apmierināts, mierīgs, pilns ar laimi. Var jau rast visādas priecējošas nodarbes – dejot, iepirkties lielveikalā, bet īstais prieks un laime slēpjas pašā cilvēkā. Vari atrasties skaistā vietā, bet iekšēji nejusties laimīgs. Vari dzīvot pārpilnībā, bet iekšēji justies skumji. Tāpēc prieka avots meklējams citā līmenī. Es palīdzu cilvēkiem atrast savu īsto vietu dzīvē un gūt prieku.
Kralina uzsver, ka Latvijā jau sen jūtas kā mājās, bet mājas nozīmē arī ģimeni. Viņas ģimene – pieaugušais dēls, mamma, brālis – dzīvo Vācijā. Vaicāju, vai Kralinai nav bijusi vēlme nodibināt ģimeni Latvijā?
Esmu pārliecināta – kad būs pienācis laiks, Dievs man dos to īpašo cilvēku. Nezinu, vai viņš būs no Latvijas vai citas vietas. Uzskatu, ka pašai meklēt nevajag. Jo vairāk kaut ko meklējam, jo mazāk esam paši pie sevis. Ja esi vienotībā ar sevi, tad arī atrodas tas, kas vajadzīgs. Ir cilvēki, kas meklē savu otro pusi caur sludinājumiem, bet, ja sirds saka, ka to vajag darīt, tad jādara. Visu drīkst darīt, ja sirds tosaka. Sirds zina patiesību.
(žurnāliste Daiga Čirkste)
Tagad jau sesto gadu Kralina dzīvo Latvijā. Viņa ir izveidojusi savu "Gaismas centru Cralina", kur nodarbojas ar fizisko un garīgo dziedniecību, dzīves samezglojumu risināšanu, sniedz fenšui konsultācijas, veic pēdu reflektorās masāžas un mugurkaula enerģētiskās masāžas. Visas šīs zināšanas un iemaņas Kralina apguvusi Vācijā, strādājot ezotēriskās dziedniecības skolā un apmeklējot dažādus seminārus. Taču Kralina ir pārliecināta, ka par dziednieku nevar izmācīties, jābūt apveltītam ar pirmatnējo dotību – Pirmavota dāvanu. Viņa Pirmavota balsi sadzirdējusi jau bērnībā. Vēlāk, apgūstot meditēšanu un apmeklējot seminārus, kļuva daudz vienkāršāk izveidot saikni ar Pirmavotu, iegremdēties tajā, saņemot no tā gan atbildes par savu dzīvesziņu, gan garīgos instrumentus, ar kuriem darboties.
Tiekoties ar Kralinu, vispirms paslavēju viņu par labajām latviešu valodas zināšanām.
Latviešu valodu sāku mācīties, kad vēl dzīvoju Vācijā. Ar sludinājumu palīdzību atradu Vācijā dzīvojošu latvieti, kas man pasniedza privātstundas latviešu valodā. Es ātri apguvu valodu, jo izjutu lielu mīlestību pret jaunajām mājām. Mīlestība ir vislielākā motivācija, lai apgūtu ko jaunu. Ar mīlestību darītie darbi vienmēr izdodas labi, – paskaidro dziedniece.
Stāstu Kralinai, ka Latvijā daudziem šķiet – mums jau dziednieku ir pārpārēm un kas zina, vai viņi vispār spēj ko palīdzēt. Tāpēc vaicāju, vai Vācijā arī ir izplatīta dziednieku "kustība" un vai cilvēki tic un paļaujas uz viņu spējām.
Vācijā ir daudz dziednieku, bet tur viņi vairāk darbojas kopā ar mediķiem, nekā tas vērojams Latvijā. Ar ticību ir dažādi. Netrūkst tādu, kas uzticas dziednieku spējām, bet ir cilvēki, īpaši jau vecāka gadagājuma, kas pieraduši ārstēties tikai ar ķīmiskajiem medikamentiem, – pastāsta Kralina.
Viņa dziedināšanas procesā ir kā "kanāls", saikne starp informatīvo lauku un klientu.
Es seansa laikā jūtu, redzu, ieklausos, strādāju ar rokām. Dievišķā enerģija ir rodama gan sirdī, gan augšā. Tā ir tīra, spēcīga enerģija. Svētie avoti strādā caur mani un es esmu kanāls, kas šo enerģiju aizvada līdz klientam. Pirms apņemos kādu dziedināt, es vispirms pajautāju Pirmavotam, vai drīkstu šim konkrētajam cilvēkam palīdzēt. Dažreiz arī saņemu noliedzošu atbildi. Tāpēc es visiem nevaru apsolīt, ka spēšu palīdzēt. Zinot, ka pie manis nāks klients, sāku gatavoties jau dienu iepriekš. Pie manis sāk plūst vajadzīgā informācija un, kad klients ir ieradies, es uzreiz varu ar viņu sākt strādāt. Bieži vien cilvēki saka – ziniet, man šodien nekas vairs nesāp. Man ir vaicāts – tev laikam ir ļoti grūti, jo sakrājas viss citu cilvēku smagums, bet es atbildu, ka man pašai ir ļoti labi, jo tā enerģija, ar kuru darbojos, ir tīra un patīkama. Seansa laikā ar klientu viss notiek tā, kā drīkst notikt. Gadās, ka cilvēks atnāk pie manis ar vienu problēmu, bet atrisina vēl arī citas. Piemēram, viņš atbrīvojas no slimīgām atkarībām. Brīnumi notiek, pašam klientam tos nemaz negaidot, – stāsta Kralina.
Dziednieces palīdzību lūdz arī ļaudis, kuru mājokļos spokojas. Viņi vēlas atbrīvoties no klīstošajām dvēselēm.
Man jau nav par to jāstāsta, es pati jūtu un redzu, kurās mājās iemītniekus traucē mirušo dvēseles. Šīm nelaimīgajām dvēselēm kaut kāda iemesla dēļ nav miera, tās nespēj atslābināties un pārcelties citā sfērā. Ar trokšņu taisīšanu, piemēram, katlu grabināšanu, dvēseles vēlas piesaistīt sev uzmanību, lai kāds tām sniegtu palīdzību, pēc kuras ilgojas. Es pie tām dodos ar sirdi un mīlestību un vēlmi palīdzēt nokļūt tur, kur tām jābūt. Man nav bail no spokiem, kā vairākumam ļaužu. Savulaik strādāju sociālās aprūpes centrā un tur bija viena ļoti slima un veca sieviete, kas šausmīgi mocījās, nespēdama šķirties no šīs dzīves. Neviens nevarēja ieiet istabā, kur viņa gulēja, jo nespēja noskatīties šajās mocībās, kad garam jau laiks iet ārā no ķermeņa, bet nevar to izdarīt. Man ir savas garīgās mīlestības metodes, kā komunicēt ar garu, dvēseli, kā parādīt ceļu, pa kuru jāaiziet. Es vienkārši sēdēju pie slimnieces gultas, viņai pat nepieskaroties, un sieviete varēja mierīgi aiziet no šīs pasaules.
Kralina teic, ka katrs cilvēks ir gaismas centrs, katrs var runāt ar savu Dievu, kas ir sirdī.
Lai cilvēks justos laimīgs, viņam jāspēj sevi pieņemt ar visām ēnām, jāpiedod sev un jāizjūt sevi sirdī, jo tā zina visu. Vajadzētu dažas minūtes dienā nodoties sirds meditācijai, kuras laikā jācenšas sajust sevi, savu elpu, sirdi un kā mantru skaitīt – Dievs ir mīlestība. Tas palīdz nomierināties, atbrīvoties no nevajadzīgām domām, un tajā brīdī esi iekšā savā mīlestības avotā. Bet daudzi jau nemaz negrib iet paši pie sevis, viņi labāk izvēlas iet uz baznīcu nekā sevi just. Ja esi vienots ar Dievišķo avotu, gūsti aizsardzību un vari dzīvot atslābināti, jo zini – tik un tā viss notiek, kā vajag, tas viss der manā ceļā. Ja dzīvo ar šo mīlestību, tad cilvēks ir apmierināts ar sevi, vienalga, lai kas arī notiek.
Dziedniece pārliecināta, ka cilvēka lielākais pienākums ir būt priecīgam.
Prieks ir liekams pirmajā vietā un, ja esi vienotībā ar sevi, tas ir vislielākais prieks. Tad cilvēks ir apmierināts, mierīgs, pilns ar laimi. Var jau rast visādas priecējošas nodarbes – dejot, iepirkties lielveikalā, bet īstais prieks un laime slēpjas pašā cilvēkā. Vari atrasties skaistā vietā, bet iekšēji nejusties laimīgs. Vari dzīvot pārpilnībā, bet iekšēji justies skumji. Tāpēc prieka avots meklējams citā līmenī. Es palīdzu cilvēkiem atrast savu īsto vietu dzīvē un gūt prieku.
Kralina uzsver, ka Latvijā jau sen jūtas kā mājās, bet mājas nozīmē arī ģimeni. Viņas ģimene – pieaugušais dēls, mamma, brālis – dzīvo Vācijā. Vaicāju, vai Kralinai nav bijusi vēlme nodibināt ģimeni Latvijā?
Esmu pārliecināta – kad būs pienācis laiks, Dievs man dos to īpašo cilvēku. Nezinu, vai viņš būs no Latvijas vai citas vietas. Uzskatu, ka pašai meklēt nevajag. Jo vairāk kaut ko meklējam, jo mazāk esam paši pie sevis. Ja esi vienotībā ar sevi, tad arī atrodas tas, kas vajadzīgs. Ir cilvēki, kas meklē savu otro pusi caur sludinājumiem, bet, ja sirds saka, ka to vajag darīt, tad jādara. Visu drīkst darīt, ja sirds tosaka. Sirds zina patiesību.
(žurnāliste Daiga Čirkste)
