Intervija žurnālā Ievas Stāsti
žurnālS "Ievas stāsti" / Nr. 01 (287) / 08.01.-21.01.16.
„Latvijā ir brīnišķīgi un atšķirīgi cilvēki, bet esmu norūpējusies par vēl kādu latviešu īpatnību – viņi paši sevi ir pēdējā vietā! Lai cilvēks būtu līdzsvarots, vesels un mierpilns, viņam vispirms ir jāpadomā par sevi, tai skaitā par savu ķermeni".
Vai jušanās kā svešiniecei savā dzimtenē ir pietiekams iemesls, lai pārceltos uz dzīvi citā valstī? Viennozīmīgi jā, uzskata vāciete Kra Kandlere (Cra Kandler), kura nu jau desmit gadus dzīvo Latvijā, tekoši runā latviski, māca vācu valodu un palīdz cilvēkiem ar savām dziednieces spējām.
Tas, ka ceļot patīk visiem, ir skaidrs, un tas, ka cilvēki pārvācas labāka darba, peļņas, dzīves apstākļu vai dzīvesbiedra dēļ arī ir skaidrs, bet vai bieži sastopat cilvēkus, kuri pārceļas dzīvot uz citu valsti bez šķietama iemesla? Satiekot šo apbrīnojami starojošo sievieti, nerodas ne mazākās šaubas, vai viņa Latvijā ir laimīga. Kra šeit ir ne tikai laimīga, viņa te dzīvo, elpo un plaukst pa īstam.
Piedzimt nenozīmē dzīvot
Mūsu saruna nav par dzīves faktiem, bet sajūtu stāsts, pilnīgi pretēji tam, ko gaidīju, ejot uz tikšanos. Nekāds aizraujošais dzīvesstāsts pār Kra lūpām neplūst, nespēju vien tvert viņas bezgala dzīvos sejas ritmus, nepārtrauktās kustības ar rokām un sajūtu aprakstus. Uz manu sen urdošo jautājumu - vai cilvēkam tiešām ir jānodzīvo mūžs vietā, kur piedzimis, viņa atbild ne uzreiz. „Es meklēju savas Mājas (Kra šo vārdu pat izrunā tā, ka gribot negribot jāraksta ar lielo burtu!). Vācijā dzīvojot, kļuva arvien skaidrāk un skaidrāk, ka jūtos kā svešiniece, lai gan īsta pamata tam nebija. Tieši pat otrādi – bērnībā biju neizsakāmi priecīga, smējos gandrīz visu laiku, taču daudzi to nesaprata. Biju citādāka nekā pārējie bērni.” Bet, kas tad nosaka to, kur ir cilvēka īstās mājas? Vai tā būtu vieta, kas ir uz viena viļņa ar pašu, vai arī tieši otrādi – vieta, kas ir diskomfortabla un vajadzīga, lai notiktu cilvēka attīstība? Kra uzskata, ka dzimšanas vietai ar dzīvošanas vietu nav nekāda sakara – katrs piedzimst īstajā brīdī un vietā, taču tālākā dzīves gaita ir atkarīga no paša rīcības un liktens. „Man bija jāpiedzimst Vācijā, bet jādzīvo šeit, Rīgā. Esmu šeit dzīvojusi vairākas iepriekšējās dzīves, tāpēc man te viss šķiet tik tuvs un pazīstams. Atbraucot, ar lielu prieku un laimi visu pieņēmu, pat sarežģīto latviešu valodu diezgan ātri iemācījos. Bērnībā vienmēr alku pēc patiesības un meklēju visam saknēm, un to es šeit jutu un atradu – savas saknes. To, ka mana vieta ir šeit, uzzināju no sava garīgā skolotāja Vācijā, un par tādu Rīgu vispār iepriekš nebiju dzirdējusi. Tomēr vēlme nokļūt Mājās bija tik stipra, ka atstāju Vāciju vieglu sirdi un pirmo reizi dzīvē sēdos lidmašīnā, turklāt uz vietu, kur nekad nebiju bijusi – Rīgu. Vācijā palika mans pilngadīgais dēls, kurš nu jau pats par sevi var parūpēties. Ne mirkli neko neesmu nožēlojusi, jo, tiklīdz izkāpu no lidmašīnas, sajutu milzīgu atvieglojumu un pēkšņu spēku pieplūdumu. Jā, es esmu Mājās, teicu sev.” Viņa stāvējusi lietū pilnīgi nepazīstamā pilsētā un sajutusies tik laimīga. Visi notikumi esot risinājušies kā pēc likumsakarīga diktāta – Kra iekšējā balss teikusi, lai brauc pie jūras. Lai nokļūtu līdz jūrai ar vilcienu, visi netīšām sastaptie latvieši esot bijuši tik izpalīdzīgi, it kā būtu sazvērējušies viņai sniegt atbalstu. Braucot vilcienā un sēžot kā nohipnotizēta, dziednieci pārņēmusi neaprakstāma sajūta, šķitis, ka senās atmiņas viņā ienāk, katrs skats pa logu licies pazīstams, kā arī zināšana par to, kas bijis un kas tūlīt notiks.
Vieta, kur starot un plaukt
„Ļoti ātri atradu cilvēkus, ko varu saukt par savējiem. Ja tu esi savā vietā, kur jūties labi, tad draugi paši uzrodas un nāk pie tevis. Latvija man palīdzēja sevi dziedināt, jo tā ļāva man atslābināties, pārvarēt bailes, kautrīgumu un kļūt pašai. Vācijā raustīju valodu, kad biju satraukusies, un biju pārāk tieva, bet atbraucot te, bija vieglāk runāt visās valodās un mana miesa veselīgi uzplauka. Īstajās Mājās ir vieglāk plaukt, tur vienmēr problēmas uztver nevis kā šķēršļus, bet gan kā pārbaudījumus, kas vienkārši jāpārvar ar vieglumu.” Problēmas, kā uzsver dziedniece, ir izaicinājumi šajā pasaulē. Grūtības liek sevi vairāk apzināties, vairāk sevi sajust un iet savā spēkā. Ja cilvēkā nav harmonijas un mīlestības, tad zūd spēja pamanīt jau esošās labās lietas, jo visu laiku notiek salīdzināšana ar citiem. „Ar problēmām, kurām saskāros, šeit atbraucot – valoda, darbs un miteklis, psiholoģiski tiku galā viegli, jo vienkārši te jutos labi. Protams, gribēju uzreiz strādāt dziednieces ampluā, taču jaunā vietā ar to nevar nopelnīt iztiku. Esmu strādājusi slimnīcā par apkopēju, esmu kopusi vecus ļaudis sociālās aprūpes centrā, neredzīgo pansionātā, darījusi psiholoģiski un fiziski smagus darbus, bet man tas netraucēja, jo – ar kaut ko man taču bija jāsāk savs ceļš šeit! Cilvēki bieži aizmirst, ka nedrīkst būt lepnam un jāizmanto visas darba iespējas, ko dzīve piedāvā, jo nekad nevar zināt, kādus cilvēkus tur var satikt un kā tie mainīs tavu dzīvi!” Mūsdienās cilvēki izvairās no grūtiem un smagiem darbiem, kas turklāt nesakrīt ar viņu iedomāto mērķi, taču, dziedniecesprāt, šādi darbi tieši ir jāpieņem un jāpārbauda sevi. Viņa citē sev mīļu teicienu: „Katram cilvēkam dievs dod līdzi uz Zemes mugursomu, pilnu ar problēmām, kas jāatrisina. Tas, kā tu atrisināsi, ir tava izvēle – tu vari ielikt somu ratiņos un vilkt, kas būs vieglāk, vai vari nest to neērtā pozīcijā, kas būs grūtāk. Katra problēma ir dāvana un reizē arī mērķis mūsu dzīvei.”
Lībiete iepriekšējā dzīvē
Trīs gadus nodzīvojusi Jūrmalā pie jūras, Kra sapratusi, ka nu ir jādodas tālāk. Kādā dienā iekšējā balss viņu aicināja sēsties autobusā un braukt uz Kolku. Staigājot pa ciemu, viss licies tik pazīstams un sajūta – kā dzimtenē. Viņas skolotājs apstiprināja aizdomas – iepriekšējā dzīvē viņa te dzīvojusi un bijusi lībiete, un nosaucis gadskaitli 1783. Aizbraucot uz Kolku un ieejot Līvu centrā, sekojis pārsteigums. „Kad izdzirdēju lībiešu valodu, man tā šķita kā mātes valoda! Un tad ieraudzīju senu lādi ar rozēm, uz kuras skaistiem burtiem bijis uzkrāsots gads – 1783… Sapratu, ka Kolkā man jāpavada kāds laiks.” Nodzīvojusi tur pusotru gadu, sekojis vēl kāds pārsteigums – izrādījās, ka viņas mājas saimnieces draudzenes dēls ir tas pats puisis, kurš mācījis Kra latviešu valodu Vācijā! „Sapratu, ka nejaušību nav, un man te bija jānokļūst – tagad aplis ir noslēdzies, jādodas tālāk, uz Rīgu. Katrā dzīves posmā cilvēkam ir jāsajūt, kur viņš vēlas un kur ir paredzēts dzīvot. Mūsdienu cilvēkam tieši tas ir grūtākais – sajust.” Pēc pirmā impulsa vai vīzijas, kas varētu vēstīt svarīgu rīcības plānu, diemžēl jau pēc sekundes ņem virsroku prāts, kas traucē iekšējai balsij. Dziedniece pēc savas pieredzes piedāvā vienu risinājumu – jāielūdz prāts iekšā savā sirdī. Ja nopietni lēmumi, piemēram, pirkt māju, tiek pieņemti tikai ar prātu, tad cilvēks nekad nebūs līdz galam laimīgs, šajā mājā dzīvojot. „Man ir paveicies, jo iekšējo balsi dzirdu skaidri jau kopš bērnības. Varētu to nosaukt arī par dieva balsi, vai pirmavota balsi, lai gan tas viss ir viens un tas pats. Kā bērnam man dažbrīd bija ļoti grūti, jo skola mani ierobežoja un nomāca, jutu, ko domā skolotāji, citi bērni un vecāki. Man zuda vēlēšanās mācīties un kritās pašapziņa. To spēju pacelt vien vēlāk, pieaugušā vecumā, kad sāku meditēt un mācīties garīgos semināros. Sāku atgūt savu iekšējo balsi, un nu ar šīm spējām palīdzu cilvēkiem Latvijā.” Jautāta, kas tad ir tās biežākās problēmas, ar kurām latvieši pie viņas nāk, Kra nešaubīgi atbild – attiecības.
Latviešu klusēšana
„Harmoniskas attiecības nav bieža parādība, jo starp cilvēkiem nenotiek komunikācija. Pie manis atnāk cilvēki un stāsta, kas traucē vai nepatīk partnerī, bet es jautāju – vai partneris pats to zina? Un atbilde ir - protams, ka nē! Partneriem, lai kā viņi mīlētu viens otru, vienam pret otru ir blokādes, kas traucē izstāstīt visu, ko jūt, jo ir bailes, ka nesapratīs un pametīs. Tāpēc latvieši labāk samierinās, nekā runā, un tā visu mūžu nodzīvo neharmoniskās attiecībās, lai gan visu varētu vēst par labu! Baidās no smagā pārdomu perioda, kas sekotu pēc izrunāšanās, aizvainojuma, sāpināšanas, bet, ja nerunā, tad attiecības izdziest.” Kra vairākkārt sarunas laikā uzver, ka ļoti svarīgi ir būt godīgam – gan attiecībās, gan pret sevi, gan sabiedrību. Negodīguma, sajūtu slēpšanas, samierināšanās rezultātā dvēseles sāpes sakrājas un pāraug fiziskā slimībā. Tāpēc dziedniece daudz strādā ar cilvēku domāšanu un attieksmi, kas to visu izraisa. Ir jāatveras savā patiesumā un jāielaiž sevī sev adresētās pozitīvās enerģija. „Ja cilvēks ir stabils, līdzsvarots un priecājas par savu esamību, dzīvi, tad pat infekciju slimības nepielīp. Ir jāsaprot, ka mūsos ir visu slimību potenciālās šūnas, tikai jautājums, vai tās aktivizēsies, vai nē. Kad cilvēks nonāk līdz attiecīgajam stāvoklim, kas labvēlīgs konkrētas slimības izpausmei, noteiktās šūnas sāk vairoties, barojoties no skābajām domām un pārtikas. Tas visvairāk attiecināms uz vēža šūnām.” Slimībām arī bieži nevarot noteikt patieso cēloni, jo tas jau ir ilgstošs un līdz ar to – komplekss. Kra stāsta, ka Vācijā dziednieki mēdz sadarboties ar mediķiem, - vai nu, lai atklātu cēloni slimībai, ko modernā medicīna nereti nespēj, vai arī, lai ārstētu šo cēloni, ko arī reizēm zāles nespēj. Arī strādājot Latvijā, viņa ir novērojusi, ka latvieši ir diezgan atvērti pret dziedniekiem, tajā skaitā arī ārsti. „Ja ārsti apvienotos ar dziedniekiem, ārstēšana būtu ļoti ātra un efektīva, jo, kas vienam trūkst, tas otram ir,” smaidot nosaka Kra Kandlere.
Tikšanās ar sevi
„Latvijā ir brīnišķīgi un atšķirīgi cilvēki, bet esmu norūpējusies par vēl kādu latviešu īpatnību – viņi paši sevi ir pēdējā vietā! Lai cilvēks būtu līdzsvarots, vesels un mierpilns, viņam vispirms ir jāpadomā par sevi, tai skaitā par savu ķermeni. Domāt par sevi nav egoistiski! Protams, ir jārūpējas par ģimeni un apkārtējiem, bet, ja novedīsi sevi līdz tādam stāvoklim, ka smagi saslimsi, kurš rūpēsies par tuvajiem?” Dziedniece iesaka vismaz dažas minūtes dienā atslēgt visas ikdienas domas un iecentrēties tikai uz sevi, uz savu sirdi. Ja tā kļūs par ikdienas praksi, kļūs vieglāk sajust ķermeņa signālus un līdz ar to, intuīciju.„Zinu, ka latvieši vēsturiski pārcietuši smagu laiku, izsūtīšanas un karus, baiļpilnu režīmu, taču ir laiks mainīties. Cilvēce kopumā tagad ļoti mainās, uzplaukst garīgās prakses, kas vērstas uz mieru un pašpalīdzēšanu. Jaunie bērni ir pilnīgi cita paaudze, cita pasaule, viņi ir brīvības pilni, bezbailīgi, ceļ kopējo egregoru, viņi vienkārši ir citādāki.” Viņa piebilst arī, ka dažu jauno bērnu iezīme ir tas, ka viņi guļ un ēd daudz mazāk nekā iepriekšējās paaudzes, kā arī ceļas nakts vidū un meditē. „Mums būtu jāmācās no viņiem bezbailību,” uzsver dziedniece, piebilstot, ka pati gājusi grūtu ceļu, cīnoties ar savām bailēm. „Kad es sāku strādāt ar cilvēkiem, mani ikreiz pārņēma uztraukums, vai es tiešām spēšu palīdzēt. Pašas lielākās bailes bija, vai es reiz iešu pa savas dzīves galveno ceļu? To esmu pārvarējusi, jo zinu, ka man vienkārši vajadzēja būt fiziski šeit, Latvijā, un mana mīlestība, ko es izstaroju, jau bija sēklas manai misijai.” Dzīves laikā gan nav iespējams atbrīvoties no visām bailēm, un, kad cilvēks ieiet sevī, tad visdziļākajā punktā tiek piedzīvotas vislielākās bailes. Šāds process, baiļu atmaskošana, ir dziedinošs, un cilvēks tiek no tām vaļā. Baidīties ir dabisks aizsargreflekss, kas gan ir jāiemācās pieņemt un tad pārveidot citā formā. „Bailes ir arī bremzējošs faktors, kas traucē notikt attīstībai. Piemēram, ja intensīvi meklējam savu otru pusīti, reizē baidoties, ka varam tomēr arī neatrast, tad mazāk esam paši pie sevis. Tiklīdz atgriezīsimies vienotībā ar sevi, tā arī meklējamais objekts atradīsies pats,” Kra ir pārliecināta.
Nekādas vārnas!
Jautāta, kā Kra strādā, atbildei saņemu ekspresīvas rokas kustības ar nozīmi – visu ko! Nodibinājusi oficiālu iestādi ar nosaukumu „Gaismas centrs Cra”, dziedniece tajā ir ne tikai garīgā, bet arī fiziskā ķermeņa dziedniece. Pēdu reflektorā masāža, meridiānu masāža, mugurkaula skriemeļu un nervu dziedināšana iet rokrokā ar enerģētisko tīrīšanu, spēcināšanu un aktivizēšanu. Tiklab Kra pārzina meditācijas tehnikas, pielieto skaņu terapiju, zina feng shui metodes un palīdz atbrīvot telpas no negatīvām enerģijām. „Es būtībā daru tikai vienu lietu - atmodinu cilvēkā pašdziedināšanās spēkus. Cilvēks pats ir viens liels gaismas centrs (tāpēc manam centram tāds nosaukums), kas sastāv no enerģijas, redzamākas un neredzamākas, un enerģiju var pārvietot, kustināt. Tāpēc dziednieka darbs ir vienkārši sakārtot enerģiju. Esmu arī kanāls ar pirmavotu, un caur manām rokām varu iedot cilvēkam tīru, spēcinošu enerģiju vai informāciju. Bet vispār - ko es šeit daru? Mēs vienkārši kopā priecājamies! Cilvēki atnāk, un mēs tiešām kopā smejamies un priecājamies! To nebeidzamo prieku es ņemu no pirmavota, no sākotnējās spēcīgākās enerģijas!” Kra izplūst patiesos, dzidros un nevaldāmos smieklos, paraujot līdzi arī mani. „Ne velti man tāds vārds – Kra (Cra), kas nozīmē „saplūsmes prieks, kas plūst uz būtību un debesīm, dziedē un atmodina”!” viņa piebilst pēc ilgās smiešanās. Izrādās, viņas dzimtais vārds ir Dorisa Evelīna, bet viņas skolotājs vajadzīgajā laikā pateicis dziednieces īsto vārdu, kuru Latvijā viņa papildinājusi ar izskaņu, saucot sevi par Kralinu, jo citādi tas cilvēkiem šeit asociējoties ar vārnām. „Tiklīdz uzzināju šo savu īsto vārdu, pēkšņi sajutos tik spēcīga, viss manī izmainījās, jo tā bija mana īstā enerģija. Jutos, kā atguvusi kaut ko pazaudētu.” Nespēju atturēties no tipiskā jautājuma cittautietim – kas Kra patīk Latvijā? „Man te patīk viss, jo te ir manas mājas!” viņa ir nesatricināmi pārliecināta. „Man patīk, ka latviešiem ir ļoti stipra saikne ar dabu, arī pilsētniekiem un arī tad, ja viņi paši to neapzinās. Gandrīz katram latvietim ir lauki vai vasarnīca. Viņi brauc sēņot, ogot, vasarās nedēļas nogalēs uz jūru, kas nav tālu. Es jūtu, ka cilvēki šeit ir vienkārši, kaut kādā ziņā sirsnīgāki. Viņi jūt vairāk, grib palīdzēt viens otram, grib sanākt kopā. Viņi jūt vairāk patiesību, mīlestību un gaismu. Interesants novērojums - latvieši ir kā spogulis - ar kādu garastāvokli es izeju ārā, ar tādu latvietis man atbildēs! Tas nozīmē, ka viņi jūt vairāk viens otru, jo atspoguļo. Man šeit tik bieži ir palīdzēts, kā nekur! Vācieši seko likumiem, un, ja kaut kas neietilpt likumā, tad ārpus tā neviens nevienam nepalīdzēs. Latvijā ir otrādi. Te vienmēr uzvar cilvēcība, nevis likums, vismaz manā pieredzē. Arī mani vācu draugi ir teikuši, ka Latvijā cilvēki ir cilvēciskāki. Saproti, ja tu esi savā vietā, tev apkārt ir draugi, tu dari savu uzdevumu, tad tā ir milzīga laime – tev ir kontakts ar savu sirdi un gribot negribot ir jāsmejas! Jo smiekli dziedē visu! Protams, ikdienā ir jāpārvar dažādas problēmas, bet tās nobāl uz lielās laimes rēķina!” Un Kra smiekli nav apstādināmi…
Elīna Medene
Tas, ka ceļot patīk visiem, ir skaidrs, un tas, ka cilvēki pārvācas labāka darba, peļņas, dzīves apstākļu vai dzīvesbiedra dēļ arī ir skaidrs, bet vai bieži sastopat cilvēkus, kuri pārceļas dzīvot uz citu valsti bez šķietama iemesla? Satiekot šo apbrīnojami starojošo sievieti, nerodas ne mazākās šaubas, vai viņa Latvijā ir laimīga. Kra šeit ir ne tikai laimīga, viņa te dzīvo, elpo un plaukst pa īstam.
Piedzimt nenozīmē dzīvot
Mūsu saruna nav par dzīves faktiem, bet sajūtu stāsts, pilnīgi pretēji tam, ko gaidīju, ejot uz tikšanos. Nekāds aizraujošais dzīvesstāsts pār Kra lūpām neplūst, nespēju vien tvert viņas bezgala dzīvos sejas ritmus, nepārtrauktās kustības ar rokām un sajūtu aprakstus. Uz manu sen urdošo jautājumu - vai cilvēkam tiešām ir jānodzīvo mūžs vietā, kur piedzimis, viņa atbild ne uzreiz. „Es meklēju savas Mājas (Kra šo vārdu pat izrunā tā, ka gribot negribot jāraksta ar lielo burtu!). Vācijā dzīvojot, kļuva arvien skaidrāk un skaidrāk, ka jūtos kā svešiniece, lai gan īsta pamata tam nebija. Tieši pat otrādi – bērnībā biju neizsakāmi priecīga, smējos gandrīz visu laiku, taču daudzi to nesaprata. Biju citādāka nekā pārējie bērni.” Bet, kas tad nosaka to, kur ir cilvēka īstās mājas? Vai tā būtu vieta, kas ir uz viena viļņa ar pašu, vai arī tieši otrādi – vieta, kas ir diskomfortabla un vajadzīga, lai notiktu cilvēka attīstība? Kra uzskata, ka dzimšanas vietai ar dzīvošanas vietu nav nekāda sakara – katrs piedzimst īstajā brīdī un vietā, taču tālākā dzīves gaita ir atkarīga no paša rīcības un liktens. „Man bija jāpiedzimst Vācijā, bet jādzīvo šeit, Rīgā. Esmu šeit dzīvojusi vairākas iepriekšējās dzīves, tāpēc man te viss šķiet tik tuvs un pazīstams. Atbraucot, ar lielu prieku un laimi visu pieņēmu, pat sarežģīto latviešu valodu diezgan ātri iemācījos. Bērnībā vienmēr alku pēc patiesības un meklēju visam saknēm, un to es šeit jutu un atradu – savas saknes. To, ka mana vieta ir šeit, uzzināju no sava garīgā skolotāja Vācijā, un par tādu Rīgu vispār iepriekš nebiju dzirdējusi. Tomēr vēlme nokļūt Mājās bija tik stipra, ka atstāju Vāciju vieglu sirdi un pirmo reizi dzīvē sēdos lidmašīnā, turklāt uz vietu, kur nekad nebiju bijusi – Rīgu. Vācijā palika mans pilngadīgais dēls, kurš nu jau pats par sevi var parūpēties. Ne mirkli neko neesmu nožēlojusi, jo, tiklīdz izkāpu no lidmašīnas, sajutu milzīgu atvieglojumu un pēkšņu spēku pieplūdumu. Jā, es esmu Mājās, teicu sev.” Viņa stāvējusi lietū pilnīgi nepazīstamā pilsētā un sajutusies tik laimīga. Visi notikumi esot risinājušies kā pēc likumsakarīga diktāta – Kra iekšējā balss teikusi, lai brauc pie jūras. Lai nokļūtu līdz jūrai ar vilcienu, visi netīšām sastaptie latvieši esot bijuši tik izpalīdzīgi, it kā būtu sazvērējušies viņai sniegt atbalstu. Braucot vilcienā un sēžot kā nohipnotizēta, dziednieci pārņēmusi neaprakstāma sajūta, šķitis, ka senās atmiņas viņā ienāk, katrs skats pa logu licies pazīstams, kā arī zināšana par to, kas bijis un kas tūlīt notiks.
Vieta, kur starot un plaukt
„Ļoti ātri atradu cilvēkus, ko varu saukt par savējiem. Ja tu esi savā vietā, kur jūties labi, tad draugi paši uzrodas un nāk pie tevis. Latvija man palīdzēja sevi dziedināt, jo tā ļāva man atslābināties, pārvarēt bailes, kautrīgumu un kļūt pašai. Vācijā raustīju valodu, kad biju satraukusies, un biju pārāk tieva, bet atbraucot te, bija vieglāk runāt visās valodās un mana miesa veselīgi uzplauka. Īstajās Mājās ir vieglāk plaukt, tur vienmēr problēmas uztver nevis kā šķēršļus, bet gan kā pārbaudījumus, kas vienkārši jāpārvar ar vieglumu.” Problēmas, kā uzsver dziedniece, ir izaicinājumi šajā pasaulē. Grūtības liek sevi vairāk apzināties, vairāk sevi sajust un iet savā spēkā. Ja cilvēkā nav harmonijas un mīlestības, tad zūd spēja pamanīt jau esošās labās lietas, jo visu laiku notiek salīdzināšana ar citiem. „Ar problēmām, kurām saskāros, šeit atbraucot – valoda, darbs un miteklis, psiholoģiski tiku galā viegli, jo vienkārši te jutos labi. Protams, gribēju uzreiz strādāt dziednieces ampluā, taču jaunā vietā ar to nevar nopelnīt iztiku. Esmu strādājusi slimnīcā par apkopēju, esmu kopusi vecus ļaudis sociālās aprūpes centrā, neredzīgo pansionātā, darījusi psiholoģiski un fiziski smagus darbus, bet man tas netraucēja, jo – ar kaut ko man taču bija jāsāk savs ceļš šeit! Cilvēki bieži aizmirst, ka nedrīkst būt lepnam un jāizmanto visas darba iespējas, ko dzīve piedāvā, jo nekad nevar zināt, kādus cilvēkus tur var satikt un kā tie mainīs tavu dzīvi!” Mūsdienās cilvēki izvairās no grūtiem un smagiem darbiem, kas turklāt nesakrīt ar viņu iedomāto mērķi, taču, dziedniecesprāt, šādi darbi tieši ir jāpieņem un jāpārbauda sevi. Viņa citē sev mīļu teicienu: „Katram cilvēkam dievs dod līdzi uz Zemes mugursomu, pilnu ar problēmām, kas jāatrisina. Tas, kā tu atrisināsi, ir tava izvēle – tu vari ielikt somu ratiņos un vilkt, kas būs vieglāk, vai vari nest to neērtā pozīcijā, kas būs grūtāk. Katra problēma ir dāvana un reizē arī mērķis mūsu dzīvei.”
Lībiete iepriekšējā dzīvē
Trīs gadus nodzīvojusi Jūrmalā pie jūras, Kra sapratusi, ka nu ir jādodas tālāk. Kādā dienā iekšējā balss viņu aicināja sēsties autobusā un braukt uz Kolku. Staigājot pa ciemu, viss licies tik pazīstams un sajūta – kā dzimtenē. Viņas skolotājs apstiprināja aizdomas – iepriekšējā dzīvē viņa te dzīvojusi un bijusi lībiete, un nosaucis gadskaitli 1783. Aizbraucot uz Kolku un ieejot Līvu centrā, sekojis pārsteigums. „Kad izdzirdēju lībiešu valodu, man tā šķita kā mātes valoda! Un tad ieraudzīju senu lādi ar rozēm, uz kuras skaistiem burtiem bijis uzkrāsots gads – 1783… Sapratu, ka Kolkā man jāpavada kāds laiks.” Nodzīvojusi tur pusotru gadu, sekojis vēl kāds pārsteigums – izrādījās, ka viņas mājas saimnieces draudzenes dēls ir tas pats puisis, kurš mācījis Kra latviešu valodu Vācijā! „Sapratu, ka nejaušību nav, un man te bija jānokļūst – tagad aplis ir noslēdzies, jādodas tālāk, uz Rīgu. Katrā dzīves posmā cilvēkam ir jāsajūt, kur viņš vēlas un kur ir paredzēts dzīvot. Mūsdienu cilvēkam tieši tas ir grūtākais – sajust.” Pēc pirmā impulsa vai vīzijas, kas varētu vēstīt svarīgu rīcības plānu, diemžēl jau pēc sekundes ņem virsroku prāts, kas traucē iekšējai balsij. Dziedniece pēc savas pieredzes piedāvā vienu risinājumu – jāielūdz prāts iekšā savā sirdī. Ja nopietni lēmumi, piemēram, pirkt māju, tiek pieņemti tikai ar prātu, tad cilvēks nekad nebūs līdz galam laimīgs, šajā mājā dzīvojot. „Man ir paveicies, jo iekšējo balsi dzirdu skaidri jau kopš bērnības. Varētu to nosaukt arī par dieva balsi, vai pirmavota balsi, lai gan tas viss ir viens un tas pats. Kā bērnam man dažbrīd bija ļoti grūti, jo skola mani ierobežoja un nomāca, jutu, ko domā skolotāji, citi bērni un vecāki. Man zuda vēlēšanās mācīties un kritās pašapziņa. To spēju pacelt vien vēlāk, pieaugušā vecumā, kad sāku meditēt un mācīties garīgos semināros. Sāku atgūt savu iekšējo balsi, un nu ar šīm spējām palīdzu cilvēkiem Latvijā.” Jautāta, kas tad ir tās biežākās problēmas, ar kurām latvieši pie viņas nāk, Kra nešaubīgi atbild – attiecības.
Latviešu klusēšana
„Harmoniskas attiecības nav bieža parādība, jo starp cilvēkiem nenotiek komunikācija. Pie manis atnāk cilvēki un stāsta, kas traucē vai nepatīk partnerī, bet es jautāju – vai partneris pats to zina? Un atbilde ir - protams, ka nē! Partneriem, lai kā viņi mīlētu viens otru, vienam pret otru ir blokādes, kas traucē izstāstīt visu, ko jūt, jo ir bailes, ka nesapratīs un pametīs. Tāpēc latvieši labāk samierinās, nekā runā, un tā visu mūžu nodzīvo neharmoniskās attiecībās, lai gan visu varētu vēst par labu! Baidās no smagā pārdomu perioda, kas sekotu pēc izrunāšanās, aizvainojuma, sāpināšanas, bet, ja nerunā, tad attiecības izdziest.” Kra vairākkārt sarunas laikā uzver, ka ļoti svarīgi ir būt godīgam – gan attiecībās, gan pret sevi, gan sabiedrību. Negodīguma, sajūtu slēpšanas, samierināšanās rezultātā dvēseles sāpes sakrājas un pāraug fiziskā slimībā. Tāpēc dziedniece daudz strādā ar cilvēku domāšanu un attieksmi, kas to visu izraisa. Ir jāatveras savā patiesumā un jāielaiž sevī sev adresētās pozitīvās enerģija. „Ja cilvēks ir stabils, līdzsvarots un priecājas par savu esamību, dzīvi, tad pat infekciju slimības nepielīp. Ir jāsaprot, ka mūsos ir visu slimību potenciālās šūnas, tikai jautājums, vai tās aktivizēsies, vai nē. Kad cilvēks nonāk līdz attiecīgajam stāvoklim, kas labvēlīgs konkrētas slimības izpausmei, noteiktās šūnas sāk vairoties, barojoties no skābajām domām un pārtikas. Tas visvairāk attiecināms uz vēža šūnām.” Slimībām arī bieži nevarot noteikt patieso cēloni, jo tas jau ir ilgstošs un līdz ar to – komplekss. Kra stāsta, ka Vācijā dziednieki mēdz sadarboties ar mediķiem, - vai nu, lai atklātu cēloni slimībai, ko modernā medicīna nereti nespēj, vai arī, lai ārstētu šo cēloni, ko arī reizēm zāles nespēj. Arī strādājot Latvijā, viņa ir novērojusi, ka latvieši ir diezgan atvērti pret dziedniekiem, tajā skaitā arī ārsti. „Ja ārsti apvienotos ar dziedniekiem, ārstēšana būtu ļoti ātra un efektīva, jo, kas vienam trūkst, tas otram ir,” smaidot nosaka Kra Kandlere.
Tikšanās ar sevi
„Latvijā ir brīnišķīgi un atšķirīgi cilvēki, bet esmu norūpējusies par vēl kādu latviešu īpatnību – viņi paši sevi ir pēdējā vietā! Lai cilvēks būtu līdzsvarots, vesels un mierpilns, viņam vispirms ir jāpadomā par sevi, tai skaitā par savu ķermeni. Domāt par sevi nav egoistiski! Protams, ir jārūpējas par ģimeni un apkārtējiem, bet, ja novedīsi sevi līdz tādam stāvoklim, ka smagi saslimsi, kurš rūpēsies par tuvajiem?” Dziedniece iesaka vismaz dažas minūtes dienā atslēgt visas ikdienas domas un iecentrēties tikai uz sevi, uz savu sirdi. Ja tā kļūs par ikdienas praksi, kļūs vieglāk sajust ķermeņa signālus un līdz ar to, intuīciju.„Zinu, ka latvieši vēsturiski pārcietuši smagu laiku, izsūtīšanas un karus, baiļpilnu režīmu, taču ir laiks mainīties. Cilvēce kopumā tagad ļoti mainās, uzplaukst garīgās prakses, kas vērstas uz mieru un pašpalīdzēšanu. Jaunie bērni ir pilnīgi cita paaudze, cita pasaule, viņi ir brīvības pilni, bezbailīgi, ceļ kopējo egregoru, viņi vienkārši ir citādāki.” Viņa piebilst arī, ka dažu jauno bērnu iezīme ir tas, ka viņi guļ un ēd daudz mazāk nekā iepriekšējās paaudzes, kā arī ceļas nakts vidū un meditē. „Mums būtu jāmācās no viņiem bezbailību,” uzsver dziedniece, piebilstot, ka pati gājusi grūtu ceļu, cīnoties ar savām bailēm. „Kad es sāku strādāt ar cilvēkiem, mani ikreiz pārņēma uztraukums, vai es tiešām spēšu palīdzēt. Pašas lielākās bailes bija, vai es reiz iešu pa savas dzīves galveno ceļu? To esmu pārvarējusi, jo zinu, ka man vienkārši vajadzēja būt fiziski šeit, Latvijā, un mana mīlestība, ko es izstaroju, jau bija sēklas manai misijai.” Dzīves laikā gan nav iespējams atbrīvoties no visām bailēm, un, kad cilvēks ieiet sevī, tad visdziļākajā punktā tiek piedzīvotas vislielākās bailes. Šāds process, baiļu atmaskošana, ir dziedinošs, un cilvēks tiek no tām vaļā. Baidīties ir dabisks aizsargreflekss, kas gan ir jāiemācās pieņemt un tad pārveidot citā formā. „Bailes ir arī bremzējošs faktors, kas traucē notikt attīstībai. Piemēram, ja intensīvi meklējam savu otru pusīti, reizē baidoties, ka varam tomēr arī neatrast, tad mazāk esam paši pie sevis. Tiklīdz atgriezīsimies vienotībā ar sevi, tā arī meklējamais objekts atradīsies pats,” Kra ir pārliecināta.
Nekādas vārnas!
Jautāta, kā Kra strādā, atbildei saņemu ekspresīvas rokas kustības ar nozīmi – visu ko! Nodibinājusi oficiālu iestādi ar nosaukumu „Gaismas centrs Cra”, dziedniece tajā ir ne tikai garīgā, bet arī fiziskā ķermeņa dziedniece. Pēdu reflektorā masāža, meridiānu masāža, mugurkaula skriemeļu un nervu dziedināšana iet rokrokā ar enerģētisko tīrīšanu, spēcināšanu un aktivizēšanu. Tiklab Kra pārzina meditācijas tehnikas, pielieto skaņu terapiju, zina feng shui metodes un palīdz atbrīvot telpas no negatīvām enerģijām. „Es būtībā daru tikai vienu lietu - atmodinu cilvēkā pašdziedināšanās spēkus. Cilvēks pats ir viens liels gaismas centrs (tāpēc manam centram tāds nosaukums), kas sastāv no enerģijas, redzamākas un neredzamākas, un enerģiju var pārvietot, kustināt. Tāpēc dziednieka darbs ir vienkārši sakārtot enerģiju. Esmu arī kanāls ar pirmavotu, un caur manām rokām varu iedot cilvēkam tīru, spēcinošu enerģiju vai informāciju. Bet vispār - ko es šeit daru? Mēs vienkārši kopā priecājamies! Cilvēki atnāk, un mēs tiešām kopā smejamies un priecājamies! To nebeidzamo prieku es ņemu no pirmavota, no sākotnējās spēcīgākās enerģijas!” Kra izplūst patiesos, dzidros un nevaldāmos smieklos, paraujot līdzi arī mani. „Ne velti man tāds vārds – Kra (Cra), kas nozīmē „saplūsmes prieks, kas plūst uz būtību un debesīm, dziedē un atmodina”!” viņa piebilst pēc ilgās smiešanās. Izrādās, viņas dzimtais vārds ir Dorisa Evelīna, bet viņas skolotājs vajadzīgajā laikā pateicis dziednieces īsto vārdu, kuru Latvijā viņa papildinājusi ar izskaņu, saucot sevi par Kralinu, jo citādi tas cilvēkiem šeit asociējoties ar vārnām. „Tiklīdz uzzināju šo savu īsto vārdu, pēkšņi sajutos tik spēcīga, viss manī izmainījās, jo tā bija mana īstā enerģija. Jutos, kā atguvusi kaut ko pazaudētu.” Nespēju atturēties no tipiskā jautājuma cittautietim – kas Kra patīk Latvijā? „Man te patīk viss, jo te ir manas mājas!” viņa ir nesatricināmi pārliecināta. „Man patīk, ka latviešiem ir ļoti stipra saikne ar dabu, arī pilsētniekiem un arī tad, ja viņi paši to neapzinās. Gandrīz katram latvietim ir lauki vai vasarnīca. Viņi brauc sēņot, ogot, vasarās nedēļas nogalēs uz jūru, kas nav tālu. Es jūtu, ka cilvēki šeit ir vienkārši, kaut kādā ziņā sirsnīgāki. Viņi jūt vairāk, grib palīdzēt viens otram, grib sanākt kopā. Viņi jūt vairāk patiesību, mīlestību un gaismu. Interesants novērojums - latvieši ir kā spogulis - ar kādu garastāvokli es izeju ārā, ar tādu latvietis man atbildēs! Tas nozīmē, ka viņi jūt vairāk viens otru, jo atspoguļo. Man šeit tik bieži ir palīdzēts, kā nekur! Vācieši seko likumiem, un, ja kaut kas neietilpt likumā, tad ārpus tā neviens nevienam nepalīdzēs. Latvijā ir otrādi. Te vienmēr uzvar cilvēcība, nevis likums, vismaz manā pieredzē. Arī mani vācu draugi ir teikuši, ka Latvijā cilvēki ir cilvēciskāki. Saproti, ja tu esi savā vietā, tev apkārt ir draugi, tu dari savu uzdevumu, tad tā ir milzīga laime – tev ir kontakts ar savu sirdi un gribot negribot ir jāsmejas! Jo smiekli dziedē visu! Protams, ikdienā ir jāpārvar dažādas problēmas, bet tās nobāl uz lielās laimes rēķina!” Un Kra smiekli nav apstādināmi…
Elīna Medene
