Intervija žurnālā
Citādā Pasaule, 1.8.2018
Kustīga dzīve ar gaismu sirdī
Vācietei Dorisai Evelīnai garīgais skolotājs Agni Eickermann deva vārdu Cra un teica: “Tev jādodas uz Rīgu! Latvijā pēdējoreiz esi dzīvojusi 18. gadsimtā, es redzu 1783. gadu.” Viņa tā arī izdarīja, nezinot ne valodu, ne Latviju, ne latviešus. Kolkas Līvu centrā Cra ieraudzīja senu lādi, uz tās bija iegravēts gada skaitlis 1783, un dziedniecei tā bija zīme, ka viņa ir uz pareizā ceļa. Septembrī būs pagājuši 13 gadi, kopš Cra dzīvo Latvijā. Absolūti laimīga un gatava pildīt savu dziednieces misiju.
Jūs manā pieredzē esat pirmais cilvēks, kurš pārcēlies uz dzīvi Latvijā tikai tāpēc, ka tā likuši augstāki spēki. Kāds bija šis process?
Esmu dzimusi 1965. gadā Sonnenberg, netālu Štutgartes, un līdz četrdesmit gadu vecumam dzīvoju Vācijā. Man bija fantastiski apstākļi, mīloša ģimene, saprotošs vīrs un brīnišķīgs dēls. Starp citu, arī mans bijušais vīrs ir garīgi meklējošs un ezotēriski noskaņots cilvēks, kurš pieņēma vārdu Lamar. Vācijā strādāju tulka darbu, mācījos gan angļu, gan franču valodu un nodevos dziedniecībai, apgūdama akupunktūru, fen šui, transcendentālo meditāciju un citas tehnikas. Lai gan ārēji viss bija kārtībā, ar gadiem arvien vairāk jutu, ka neesmu savā vietā. Es nebiju laimīga. Tas bija sarežģīts laiks. Kopš bērnības sevī dzirdu Dieva balsi, tā ir īpaša dāvana, ja cilvēks spēj pieslēgties Pirmavotam. Sākumā viss notika neapzināti, vēlāk sāku apmeklēt dažādus kursus un garīgos seminārus, vēlējos atrast atbildes uz jautājumiem, kas man nelika mieru: “Kur šai pasaulē ir mana vieta? Kāds ir mans dzīves uzdevums?” Dzīve vīra ēnā un ikdienas pienākumi man nedeva gandarījumu, es gribēju būt pati. Atrast sevi. Biju tiktāl iekšēji nomocījusies, ka gatava ielēkt aizā, aiziet no šīs dzīves, ja nedabūšu atbildes. Nebija jēgas turpināt savu eksistenci neziņā, tas nebūtu godīgi ne pret sevi, ne citiem. Meklēdama palīdzību, vērsos pie Visaugstākā. Biju ziemā uzkāpusi augstu sniegotos Alpu kalnos, prom no visiem trokšņiem un cilvēkiem, lai sadzirdētu savu vienīgo, īsto balsi. Atbilde atnāca.
Skolotājs varēja mani sūtīt uz jebkuru pasaules punktu, kaut vai Āfriku, bet viņš izvēlējās Rīgu. Pirmoreiz mūžā sēdos lidmašīnā un devos uz pavisam nezināmo Latviju. Nolaižoties Rīgas lidostā, uzreiz sajutu patīkamu enerģiju, gaisotne ap mani signalizēja: “Tu esi mājās, savā ģimenē.” Kaut lija lietus un es nezināju, kurp tālāk doties, pirmoreiz pa ilgiem gadiem jutos laimīga. Iekšējā balss lika doties pie jūras. Atklāti sakot, nebiju aizdomājusies, kur te jūra… Cilvēki bija ļoti izpalīdzīgi, un es ātri nonācu Jūrmalā. Dīvainā kārtā man tur viss šķita pazīstams, zināju, ko ieraudzīšu aiz nākamā ielas stūra. Sapratu, ka te palikšu uz dzīvi. Tā arī notika. Pirms galīgās pārcelšanās man bija jāiemācās latviešu valoda. Tolaik dzīvoju Eslingenā, un turienes universitātē izlīmēju sludinājumu. Atsaucās kāds kungs, kurš izrādījās dzimis Jūrmalā, un viņš perfekti prata mani ievadīt grūtajā latviešu valodas pasaulē. 2005. gada 26. septembrī ierados Latvijā ar visām mantām, aiz muguras atstājot visu iepriekšējo dzīvi. Paldies Dievam, tas nesagādāja lielus pārdzīvojumus, jo ar vīru mums vienmēr bijusi pilnīga empātija. Savulaik iepazinos ar viņu meditācijā, mūs satuvināja pasaules izjūta, misijas apziņa un, protams, lielā mīla. Pēc 17 kopdzīves gadiem bija pienācis brīdis katram iet savu ceļu. Vīrs mani kā vienmēr saprata un it visā atbalstīja. Viņš finansēja manas ezoteriskās studijas un vēl noīrēja atsevišķu dzīvokli, lai mēs abi varētu justies brīvi. Mans bijušais vīrs joprojām pret man izturas ļoti sirsnīgi un būtu gatavs uzturēt mani līdz mūža galam, taču šis ceļš neļautu man garīgi evolucionēt, kļūt patstāvīgai un vairot savu iekšējo spēku. Pēc šķiršanās, ko nosvinējām indiešu restorānā, norunājām, ka pirmos deviņus mēnešus viņš vēl sūtīs man naudu, bet pēc tam gan – stop! Man pašai bija jāatrod ienākumu avots, pretējā gadījumā es neaugtu. Par dēlu man nebija jāuztraucas, jo manas aizbraukšanas gadā viņš kļuva pilngadīgs. Mūsu attiecības joprojām ir labas.
Latvijā vispirms nokārtoju sertifikātu par valsts valodas prasmi un uzturēšanās atļauju. Cilvēki allaž man šeit palīdzējuši, arī ar vajadzīgajiem dokumentiem, tostarp veselības un dzīvības apdrošināšanas polisi ārzemniekiem. Meklēdama darbu, iegriezos Jūrmalas slimnīcā. Dziednieci viņi tur, saprotams, negaidīja, bet slimnīcai bija vajadzīga apkopēja, un es piekritu. Slimnīcā man viss šķita tuvs un pazīstams – gan cilvēki, gan telpas. Darbs bija smags, bet es to uztvēru kā vēl vienus vārtus uz Latviju, jo man vajadzēja iegūt tiesības šai valstī strādāt. Gribēju arī reģistrēties kā dziedniece, kas man šķita pilnīgi neiespējami, tāpēc rakstīju e-pastu Skolotājam Agni, kurš mani atbalstīja un neļāva padoties, atrakstot: “Aizmirsti par šķēršļiem un dari!” Viss noritēja ļoti viegli, jo atradās cilvēki, kuri vēlējās man palīdzēt, un es tiku šeit reģistrēta kā dziedniece.
Slimnīcā no lateksa cimdiem un mazgāšanas līdzekļiem man bija sākusies drausmīga alerģija; parādīju rokas ārstei, un viņa kategoriski teica, ka vairs nevaru turpināt apkopējas darbu. Paziņas, kuriem biju sakārtojusi mājas, atbilstoši fen šui, palīdzēja ar darbu Dubultu sociālās aprūpes centrā, kur kopu vecus cilvēkus. Paralēli tam mājās pieņēmu klientus kā dziedniece. Ilgi izturēt smago kopējas darbu nespēju, jo ļoti traucēja krievu valodas nezināšana. Saskare ar māksliniekiem mani aizveda līdz Majoru kultūras namam, kur pusgadu nostrādāju par dežuranti, bet pēc tam tiku pārcelta uz vecās tehnikas muzeju Jomas ielā. Man patika uzraudzīt eksponātus, tirgot biļetes un runāt ar apmeklētājiem. Tad gadījās kārtējā ķibele ar dzīvokļu īri – man piecos Latvijā pavadītajos gados jau sesto reizi nācās mainīt dzīvesvietu. Jaunais dzīvoklis, ko atrada, mēnesī maksāja tik, cik saņēmu algā… Jutu, ka mans laiks mīļotajā Jūrmala ir iztecējis. Sapnī dzirdēju lībiešu valodu un bērnu balsis pie jūras. Tās mani sauca. Kad par to jautāju Skolotājam Agni, viņš atklāja, ka Latvijā esmu dzīvojusi vairākas iepriekšējās dzīves, bet pēdējoreiz te ienākusi 1783. gadā.
Vai to bija iespējams pārbaudīt?
Biju ielūgta uz svētkiem Kolkā, tāpēc sēdos autobusā un braucu turp. Kolkas Lībiešu muzejā lībiski dziedāja bērni un stūrī stāvēja iespaidīga lāde. Es paskatījos un sastingu – uz tās bija cipari 1783! Man tā bija zīme, ka jāpārceļas uz Kolku. Draugi ziemā palīdzēja sakravāties, bet Kolkasraga direktors ar savu auto palīdzēja man pārcelties uz lielu istabu lielā namā ar daudz bērniem. Ciemā ātri izplatījās ziņa par dziednieci. Es piedāvāju pēdu reflektoro masāžu un palīdzēju cilvēkiem atbrīvoties no nevajadzīgas slimību nastas. Vēlāk man piedāvājas pastāvīgu darbu – dzīvot pie kādas ar vecuma plānprātu slimas sievietes, lai koptu viņu. Piecas diennaktis pavadīju pie sirdzējas, divas – savā istabā. Interesanti, ka mana mamma Vācijā aprūpes centrā apmāca vecuma demences piemeklētus ļaudis. Es tomēr biju pārvērtējusi savas iespējas piecas dienas un naktis uzmanīt cilvēku, kurš neko vairs nesaprot un maldās kā pa tumsu. Rezultātā pati saslimu un devos ārstēties uz Rīgu. Nokļuvusi pilsētā, pēkšņi atcerējos Skolotāja vārdus: “Tava īstā vieta ir Rīgā!”
Man sākumā piedāvāja darbu simtlatniekos kā neredzīgo pavadonim Juglā. Bieži pa vakariem nācās mērot ceļu līdz centram, kur atradās manis noīrētais Rīgas dzīvoklis. Kad pienāca ziema, stāvoklis pasliktinājās, jo vakaros pārrados aukstā istabā, kuru vajadzēja ar malku piekurināt. Sēdēju aukstā dzīvoklī, zaudējusi ticību sev, kad pēkšņi nāca Dieva vēsts – izdzirdēju radio sludinājumu par dzīvokļa īri ar centrālo apkuri. Viss kopā tikai simts lati! Tūlīt parakstīju jaunu līgumu. Vienmēr esmu sekojusi iekšējai balsij un zinu, ka pārmaiņas notiek tad, kas esam tām nobrieduši.
Un kā jūs tagad dzīvojat?
Strādāju savā dzīvoklī. Dziedināšanā esmu kanāls, saikne starp informatīvo lauku un pacientu. Vēl palīdzu cilvēkiem ar vācu valodas prasmēm. Daudzi latvieši vēlas komunicēt ar īstu vācieti, lai uzlabotu savu izrunu, jo nav noslēpums, ka liela daļa no viņiem gatavojas aizbraukt no Latvijas.
Pieņemts domāt, ka kultūras izjūtu un mentalitāti mēs mantojam no saviem vecākiem, bet jūs to esat mantojusi no iepriekšējām dzīvēm – vai tā ir?
Jā! No pirmās dienas Latvijā es uzreiz atradu šeit uzticamus draugus. Skaidri zinu, ka viņi doti no iepriekšējām dzīvēm un ir bijuši mani radinieki. Protams, es to nevaru pierādīt, bet tas arī nav mans uzdevums. Man svarīgi pašai, ka redzu draudzeni un pie sevis varu pateikt – lūk, pretī nāk mana omīte! Viņai es neko tādu nesaku, lai nemulsinātu. Arī pati necentrējos uz iepriekšējo dzīvju apceri, jo tā vairs nešķiet tik būtiska. Tagad man galvenais ir justies laimīgai un piepildītai šeit un tagad. Ikvienu mirkli dzīvot apzinātu dzīvi. Varu jums atzīties, ka ar mani notiek interesanta lieta: ar katru dienu jūtos arvien laimīgāka. Tātad visu savā dzīvē daru pareizi, vai ne?
Kā jūs spējat palīdzēt cilvēkiem?
Esmu izveidojusi Gaismas centru Cralina, kurā cilvēki var atbrīvoties, meditēt, izzināt pasauli un būt paši. Mana vieta ir Rīgā, bet kolēģi līdzīgus centrus vada daudzviet pasaulē, tostarp Norvēģijā un Amerikā. Dziedniecības darbā galvenais ir enerģija, ar kuras palīdzību var strauji izmainīt stāvokli. Ar savām metodēm varu cilvēku atbrīvot no viņsaules būtnēm, ja tās traucē harmonijai. Galvenais, lai viņš pats vēlas kļūt dziedināts un man uzticētos. Pie manis cilvēku parasti ātri pārņem iekšējs miers un gaisma. Ceļi un veidi, kā palīdzēt, katrreiz ir mazliet citādi, individuāli. Man vienmēr pašai ir neliels brīnums par nākamo dziedniecības soli, jo esmu atvērta augstākiem spēkiem. Vienmēr klausos sevī un otrā cilvēkā, neskatos pulkstenī un ar laiku nerēķinos. Jau pa telefonu brīdinu, ka seanss var aizņemt divas stundas un vairāk. Dziedināšanas procesā pienāk mirklis, kad pēkšņi visu saprotu, zinu un redzu! Tad arī varu parādīt priekšā, kas konkrētajā gadījumā darāms. Dažreiz negaidot ierodas radinieka mirušais gars un kaut ko pasaka tik precīzi, ka cilvēks nodreb. Tās ir neizteiktas lietas, nereti saistītas ar mantojuma jautājumiem, citreiz – dziļi emocionālas un personiskas.
Esmu kanāls no Dieva uz cilvēku sirdīm, es ielaižu sevī informāciju un nododu to tālāk klientam. Seansa laikā man līdzās vienmēr ir daudzi svētie, es viņus redzu un dzirdu. Bieži dziedu mantras, lietoju svēto ūdeni, uguni, kristālus, sveces un skaņas. Izmantoju arī fen šui metodes darbā ar klienta fizisko ķermeni, lai ātrāk atbrīvotu no vecās nastas jeb informācijas un vieglāk mobilizētu dzīves priekam.
Daudz strādāju ar rokām, atbrīvojot pacienta ķermeņa struktūru no blokādēm un aktivizējot viņa iekšējo spēku. Ir ļoti svarīgi harmonizēt nervus un orgānus gan ar mugurkaula skriemeļu dziedināšanu, gan – meridiānu izlīdzinājumu. Harmonizēšanu parasti sāku pie galvas caur smadzeņu strāvojumiem, tādejādi atbrīvojot gan ķermeni, gan dvēseli, gan garu. Es paplašinu cilvēka dzīvības spēkus. Vēl atbrīvoju klientus no negatīvas domāšanas, jo tā traucē pilnasinīgi funkcionēt. Veicu pēdu reflektoro masāžu; negribu lielīties, taču manas rokas zina, kas tām darāms. Starp citu, dodos pie klienta arī uz mājām, kur harmonizēju telpas, atbilstīgi fen šui principiem.
Allaž mudinu cilvēkus centrēties uz savu sirdi, atvērties patiesumā. To katrs var, praktizējot sirds meditāciju, skaitot mantras un izpildot mudras, kuras klientiem ierādu. Esmu iztaisnojusi cilvēku sagumušos ķermeņus, atbrīvojusi enerģētisko plūsmu, palīdzējusi atrast sirds dziedinošo gaismu. Bet neko nevienam nevaru apsolīt uz priekšu, jo brīnumi nav atkarīgi no manis. Esmu tikai medijs.
Vai jūsu dziedniecībā pastāv neatrisināmas problēmas?
Strādājot ar pacietību un mīlestību, viss ir iespējams. Cilvēkiem būtu jāzina kāds noslēpums: ja tu ļoti kaut ko vēlies, tas agri vai vēlu piepildīsies. Pie tam gaidītais parasti iestājas mirklī, kad to vairs negaidām… Varu tikai iedrošināt cilvēkus ticēt savai balsij un soli pa solim tuvoties savas problēmas atrisinājumam. Mēs kā spoguļi atstarojam paši savas domas un jūtas, tādēļ ir tik svarīgi neļauties dzīves apnikumam, bet vienmēr mēģināt saskatīt gaismu tuneļa galā.
Starp citu, man nākas risināt arī laulāto pāru problēmas. Visos gadījumos ir viens un tas pats ceļš ejams – vispirms jālīdzsvaro katram pašam sevi, un tas izdarāms vienīgi tad, ja godīgi atbildēsim uz jautājumu: “Ko mēs gribam?” Ikviens pats sirdī zina, vēlas viņš paturēt otru vai nē. Ar varu mīļš nebūsi… Mēs esam enerģijas plūsmas, un tās savukārt ir nemitīgi jāharmonizē, izdarot apzinātas izvēles. Līdzīgi kā var atbrīvot enerģijas telpā, to var darīt arī sevī. Meklētais vienmēr atrodas cilvēkā pašā, viņā mājo miers, prieks, gaisma un skaidrība. Svarīgi ir sekot savām jūtām, tad viss vajadzīgais dzīvē pievilksies, bet nevajadzīgais atkritīs. Vienam šķiršanās būs svētība, citam – nelaime. Esmu šīm peripetijām gājusi cauri un zinu, cik grūti izdarīt pareizo izvēli. Te svarīgi atcerēties un domāt vispirms par sevi. Latvijā cilvēki ļoti bieži rūpējas un dzīvo citiem: bērniem, dzīvesdraugam, vecākiem, bet aizmirst par sevi. Šādai attieksmei nav perspektīvas, jo katram pašam ir jādzīvo sava dzīve. Savstarpējā komunikācija notiek visos līmeņos, ne tikai verbālajā, bet arī enerģētiskajā, tādēļ noklusējumi ir tik sāpīgi. Kad tuvojas negaiss, spiediens tā paceļas, ka kļūst grūti elpot, un tad vienīgais atrisinājums ir lietus. Labāk vienreiz skaidri un gaiši pateikt patiesību: “Piedod, es vairs nevaru un no tevis aizeju!”, nevis nēsāties ar puspatiesībām un beigās vēl sabeigt nervus. Starp citu, bērni ir ļoti pateicīgi vecākiem, kuri runā, kā ir. Vismaz mans dēls izjuta lielu atvieglojumu, uzzinot lietu patieso stāvokli. Šķiršanās var notikt arī uz laiku, jo nav taču izslēgts, ka cilvēki no jauna saiet kopā jau citā kvalitātē.
Daudzi cenšas nonākt saskarsmē ar augstākiem spēkiem caur tiešu kanālu, bet jūs bieži pieminat savu Skolotāju Agni. Kāpēc tā?
Dažreiz ir vajadzīga palīdzība no malas, un tad mēs meklējam speciālistu. Slimnieks iet pie ārsta vai dziednieka, ticīgais – uz baznīcu pie mācītāja. Arī man laiku pa laikam vajadzīgs kāds garīgs apstiprinājums vai pamudinājums, jo cilvēkam pašam sevi adekvāti novērtēt visās situācijās nav viegli. Vienmēr esmu sekojusi sirdij un tādā veidā arī nonācu pie sava Skolotāja. Pasaulē ir ļoti daudz garīgo līderu, bet mani enerģija aiznesa tieši pie Agni, kurš mani saprata un izdzirdēja. Bez viņa aktīvās garīgās iejaukšanās es būtu nomaldījusies. Esmu ļoti pateicīga par atklāsmi, ka man jādzīvo Latvijā un jādziedina šeit cilvēki. Agni prot izdarīt tā, ka cilvēks spēj noticēt sev un sekot Dieva aicinājumam. Tajā mirklī mainās uztvere, un tu sāc atcerēties savas iepriekšējās dzīves. Es atcerējos sevi Latvijā. Mana dzīve šeit rit ļoti intensīvi un interesanti. Agni ir tūkstošiem skolnieku, un es varu viņam rakstīt e-pastus vai zvanīt Skype, taču esmu atradusi savu Skolotāju sevī pašā. Viņš vienmēr ir ar mani. Patiesībā tagad esmu ļoti brīva un man nevajag nekādas īpašas gudrības no malas. Spēju pati visu saprast.
Vai domājat, ka visi jums tuvie, svarīgie cilvēki ir Dieva sūtīti?
Atbildēšu ļoti vienkārši: nekas nav nejauši. Dievs, frekvence, domas – viss nāk un iet, kad tam jānotiek. Savā laikā un vietā. Es ne tikai dodu, bet saņemu arī pretī. Mani pacienti vai skolnieki savā ziņā kļūst par maniem skolotājiem, tā ir brīnišķīga, prieka pilna enerģijas apmaiņa.
Kā cilvēkam jādzīvo, lai viņš būtu vesels un laimīgs?
Viņam jādara tā, lai labi justos. Noslēpums ir pavisam vienkāršs – jādzīvo saskaņā ar sevi. Katram ir savs ceļš ejams pie Pirmavota sevī. Vienam tā būs dažu minūšu meditācija, citam – ilgstošs garīgs treniņš. Aizvērt acis un būt pie sevis… Ik mirkli sekot savām sajūtām, gaišajām vibrācijām… Cilvēkā galvenais ir prieks. Par ko? Atrodi! Manuprāt, ikvienam ir kaut kas, par ko viņš var būt priecīgs. Atsauc to atmiņā, turies pie tā, vairo sevī prieku! Ja kādam nav, par ko priecāties, lai viņš jautā Kosmosam. Visumā ir atbildes uz visiem jautājumiem. Tiklīdz atradīsim savu prieka avotu, viss pārējais, lai cik grūts arī nebūtu, šķitīs daudz vieglāk panesams. Atcerēsimies, ka savā būtībā esam brīvas būtnes un varam darīt to, ko mūsu sirds vēlas.
Jums ir savi rituāli, kas palīdz sakārtot domas, jūtas un apkārtējo telpu?
Mans rituāls ir braukt ar skrituļdēli, kurā iemontētas krāsainas uguntiņas, spēlēt Āfrikas bungas un meditēt. Dzīvot vieglāku, vienkāršāku un dabiskāku dzīvi. Piekopju arī Jēzus piesaukšanas rituālu, kas ilgst apmēram piecas minūtes. Patiesībā mans ceļš ved mīlestības paplašināšanās, prieka un laimes virzienā. Vairs nenodalu savā dzīvē lietas, kas ir vai nav saistītas ar dziedniecību, jo manā uztverē viss, ar ko nodarbojos, ir savstarpēji dziedinošs un apliecinošs. Viss mans dzīvesveids ir laimi nesošs. Esmu nonākusi tādā savas dzīves punktā, ka man vairs nevajag neko speciāli darīt, lai kaut ko iekustinātu. Viss notiek it kā pats no sevis. Tagad mans lielākais prieks ir vienkārši būt.
Mums visiem jāmaksā rēķini…
Nevajag neko uztvert tik burtiski! Te mēs nonākam pie vēl viena laimīgas dzīves noslēpuma, kas atklājas pateicībā: veic savus sadzīviskos pienākumus ar pateicību un vienmēr par visu, ko nākas paveikt, pasaki: “Paldies!” Galvenais ir neieciklēties uz negācijām, bet fokusēties uz skaisto, visu to, kas tevi iedvesmo, rada jēgas un pilnības sajūtu. Ar pareizo attieksmi ir vieglāk tikt pāri šķēršļiem, pieņemt situācijas un godīgi risināt problēmas.
Kāds ir jūsu dzīves mērķis, līdz kurienei gribat nokļūt, ko sasniegt?
Pilnveidošanās turpinās, vēlos dziļāk iepazīt mūzikas vibrācijas. Es sen sapņoju apgūt kongas spēles mākslu, tagad šis sapnis pamazām piepildās. Mans skolotājs ir Nils Īle (etnoperkusionists – aut.). Neesmu nolēmusi apstāties pusceļā, bet iet līdz galam. It visā. No viena gaismas punkta uz nākošo. Par nākotni neko daudz nezinu, vēl pirms diviem gadiem nevarēju iedomāties, ka sitīšu bungas vai braukšu ar skrituļdēli. Mani arvien vairāk spārno brīvības sajūta, iespēja just pasaules skaistumu un vienlaikus nebūt piesaistītai, bet – lidot!
Cilvēka brīvībai ir savas robežas – kādas ir jūsējās?
Skaidrs, ka absolūta brīvība uz šīs zemes cilvēkam nav iespējama, katram ir savs uzdevums pildāms. Arī man. Gribētos līdz galam iemācīties dzīvot tagadnē, pilnīgi visa nodoties šim mirklim, sekundei, minūtei. Būt visa klātesoša šeit un tagad.
Vai pēc visa, ko esat savā dzīvē pieredzējusi, jums vēl ir no kaut kā bail?
Nē! Pat no nāves nebaidos, citādi nevarētu naktīs aizmigt, jo miegs līdzinās nāvei. Manā uztverē nāve ir cilvēka pārejā citā stāvoklī. Atklāti sakot, jūtos kā divdesmitgadīga sieviete, un jaunību manī uztur tieksme dzīvot tagadnē. Man jāatrodas nepārtrauktā koncentrācijā, pretējā gadījumā varu pakrist. Tieši tā notika, kad janvārī braucu ar skrituļdēli un riktīgi sasitos.
Varbūt tas bija mājiens, ka jums nevajag vairs kāpt uz skrituļdēļa?
Ko vēl ne?! Nevienam neko nevar aizliegt, jo katram ir sava patiesība, sajūtas un vēlmes. Es vairs neskatos, ko citi domā, man pašai ir sava galva uz pleciem. Un man patīk ātri pārvietoties. Vēl es ātri sadraudzējos, man patīk sarunas, tējas dzeršanas, koncerta apmeklējumi, galda teniss, kopīgas peldes jūrā. Esmu sabiedriska.
Iespējams, vēl atradīsiet savu otro pusīti… Vai varbūt jūs vairs nemeklējat?
Neesmu mūķene! Esmu dzīvs cilvēks ar miesu un dvēseli. Gribu dzīvot un par vecumu nedomāt. Pasaulē vecākajai jogas skolotājai drīz būs simts gadu, un viņa nedomā mest plinti krūmos, jo izskatās tik labi un dara lietas, ko jaunie nespēj. Viņa katru rītu uzsāk ar vārdiem: “Paldies! Šodien ir visforšākā diena!” Man cilvēks ir enerģija, veidojums no mīlestības, gaismas un prieka. Kad cilvēks atrodas harmonijā, ar sevi apmierināts, viņam nevajag nevienu apskaust vai baidīties.
Vai jūs vēl kaut kas saista ar Vāciju?
No vienas puses, es vēlētos redzēt Bavāriju, skaistos Alpu kalnus, no otras – tēvzeme no manis attālinās. Es to jūtu ikreiz, kad braucu apciemot savu krustmeitu Diseldorfā. Vācija man kļūst arvien svešāka.
Romāns Koļeda
36,6°C
03.08.16
“Es mudinu cilvēkus sekot savai sirdij,” uzsver dziedniece Kra Kandlere. Viņa pati tā dzīvo. Tieši sirds aicinājuma dēļ pirms vienpadsmit gadiem atbrauca no Vācijas, lai paliktu uz dzīvi Latvijā un pildītu savu dziednieces uzdevumu.
Vācietei Dorisai Evelīnai garīgais skolotājs Agni Eickermann deva vārdu Cra un teica: “Tev jādodas uz Rīgu! Latvijā pēdējoreiz esi dzīvojusi 18. gadsimtā, es redzu 1783. gadu.” Viņa tā arī izdarīja, nezinot ne valodu, ne Latviju, ne latviešus. Kolkas Līvu centrā Cra ieraudzīja senu lādi, uz tās bija iegravēts gada skaitlis 1783, un dziedniecei tā bija zīme, ka viņa ir uz pareizā ceļa. Septembrī būs pagājuši 13 gadi, kopš Cra dzīvo Latvijā. Absolūti laimīga un gatava pildīt savu dziednieces misiju.
Jūs manā pieredzē esat pirmais cilvēks, kurš pārcēlies uz dzīvi Latvijā tikai tāpēc, ka tā likuši augstāki spēki. Kāds bija šis process?
Esmu dzimusi 1965. gadā Sonnenberg, netālu Štutgartes, un līdz četrdesmit gadu vecumam dzīvoju Vācijā. Man bija fantastiski apstākļi, mīloša ģimene, saprotošs vīrs un brīnišķīgs dēls. Starp citu, arī mans bijušais vīrs ir garīgi meklējošs un ezotēriski noskaņots cilvēks, kurš pieņēma vārdu Lamar. Vācijā strādāju tulka darbu, mācījos gan angļu, gan franču valodu un nodevos dziedniecībai, apgūdama akupunktūru, fen šui, transcendentālo meditāciju un citas tehnikas. Lai gan ārēji viss bija kārtībā, ar gadiem arvien vairāk jutu, ka neesmu savā vietā. Es nebiju laimīga. Tas bija sarežģīts laiks. Kopš bērnības sevī dzirdu Dieva balsi, tā ir īpaša dāvana, ja cilvēks spēj pieslēgties Pirmavotam. Sākumā viss notika neapzināti, vēlāk sāku apmeklēt dažādus kursus un garīgos seminārus, vēlējos atrast atbildes uz jautājumiem, kas man nelika mieru: “Kur šai pasaulē ir mana vieta? Kāds ir mans dzīves uzdevums?” Dzīve vīra ēnā un ikdienas pienākumi man nedeva gandarījumu, es gribēju būt pati. Atrast sevi. Biju tiktāl iekšēji nomocījusies, ka gatava ielēkt aizā, aiziet no šīs dzīves, ja nedabūšu atbildes. Nebija jēgas turpināt savu eksistenci neziņā, tas nebūtu godīgi ne pret sevi, ne citiem. Meklēdama palīdzību, vērsos pie Visaugstākā. Biju ziemā uzkāpusi augstu sniegotos Alpu kalnos, prom no visiem trokšņiem un cilvēkiem, lai sadzirdētu savu vienīgo, īsto balsi. Atbilde atnāca.
Skolotājs varēja mani sūtīt uz jebkuru pasaules punktu, kaut vai Āfriku, bet viņš izvēlējās Rīgu. Pirmoreiz mūžā sēdos lidmašīnā un devos uz pavisam nezināmo Latviju. Nolaižoties Rīgas lidostā, uzreiz sajutu patīkamu enerģiju, gaisotne ap mani signalizēja: “Tu esi mājās, savā ģimenē.” Kaut lija lietus un es nezināju, kurp tālāk doties, pirmoreiz pa ilgiem gadiem jutos laimīga. Iekšējā balss lika doties pie jūras. Atklāti sakot, nebiju aizdomājusies, kur te jūra… Cilvēki bija ļoti izpalīdzīgi, un es ātri nonācu Jūrmalā. Dīvainā kārtā man tur viss šķita pazīstams, zināju, ko ieraudzīšu aiz nākamā ielas stūra. Sapratu, ka te palikšu uz dzīvi. Tā arī notika. Pirms galīgās pārcelšanās man bija jāiemācās latviešu valoda. Tolaik dzīvoju Eslingenā, un turienes universitātē izlīmēju sludinājumu. Atsaucās kāds kungs, kurš izrādījās dzimis Jūrmalā, un viņš perfekti prata mani ievadīt grūtajā latviešu valodas pasaulē. 2005. gada 26. septembrī ierados Latvijā ar visām mantām, aiz muguras atstājot visu iepriekšējo dzīvi. Paldies Dievam, tas nesagādāja lielus pārdzīvojumus, jo ar vīru mums vienmēr bijusi pilnīga empātija. Savulaik iepazinos ar viņu meditācijā, mūs satuvināja pasaules izjūta, misijas apziņa un, protams, lielā mīla. Pēc 17 kopdzīves gadiem bija pienācis brīdis katram iet savu ceļu. Vīrs mani kā vienmēr saprata un it visā atbalstīja. Viņš finansēja manas ezoteriskās studijas un vēl noīrēja atsevišķu dzīvokli, lai mēs abi varētu justies brīvi. Mans bijušais vīrs joprojām pret man izturas ļoti sirsnīgi un būtu gatavs uzturēt mani līdz mūža galam, taču šis ceļš neļautu man garīgi evolucionēt, kļūt patstāvīgai un vairot savu iekšējo spēku. Pēc šķiršanās, ko nosvinējām indiešu restorānā, norunājām, ka pirmos deviņus mēnešus viņš vēl sūtīs man naudu, bet pēc tam gan – stop! Man pašai bija jāatrod ienākumu avots, pretējā gadījumā es neaugtu. Par dēlu man nebija jāuztraucas, jo manas aizbraukšanas gadā viņš kļuva pilngadīgs. Mūsu attiecības joprojām ir labas.
Latvijā vispirms nokārtoju sertifikātu par valsts valodas prasmi un uzturēšanās atļauju. Cilvēki allaž man šeit palīdzējuši, arī ar vajadzīgajiem dokumentiem, tostarp veselības un dzīvības apdrošināšanas polisi ārzemniekiem. Meklēdama darbu, iegriezos Jūrmalas slimnīcā. Dziednieci viņi tur, saprotams, negaidīja, bet slimnīcai bija vajadzīga apkopēja, un es piekritu. Slimnīcā man viss šķita tuvs un pazīstams – gan cilvēki, gan telpas. Darbs bija smags, bet es to uztvēru kā vēl vienus vārtus uz Latviju, jo man vajadzēja iegūt tiesības šai valstī strādāt. Gribēju arī reģistrēties kā dziedniece, kas man šķita pilnīgi neiespējami, tāpēc rakstīju e-pastu Skolotājam Agni, kurš mani atbalstīja un neļāva padoties, atrakstot: “Aizmirsti par šķēršļiem un dari!” Viss noritēja ļoti viegli, jo atradās cilvēki, kuri vēlējās man palīdzēt, un es tiku šeit reģistrēta kā dziedniece.
Slimnīcā no lateksa cimdiem un mazgāšanas līdzekļiem man bija sākusies drausmīga alerģija; parādīju rokas ārstei, un viņa kategoriski teica, ka vairs nevaru turpināt apkopējas darbu. Paziņas, kuriem biju sakārtojusi mājas, atbilstoši fen šui, palīdzēja ar darbu Dubultu sociālās aprūpes centrā, kur kopu vecus cilvēkus. Paralēli tam mājās pieņēmu klientus kā dziedniece. Ilgi izturēt smago kopējas darbu nespēju, jo ļoti traucēja krievu valodas nezināšana. Saskare ar māksliniekiem mani aizveda līdz Majoru kultūras namam, kur pusgadu nostrādāju par dežuranti, bet pēc tam tiku pārcelta uz vecās tehnikas muzeju Jomas ielā. Man patika uzraudzīt eksponātus, tirgot biļetes un runāt ar apmeklētājiem. Tad gadījās kārtējā ķibele ar dzīvokļu īri – man piecos Latvijā pavadītajos gados jau sesto reizi nācās mainīt dzīvesvietu. Jaunais dzīvoklis, ko atrada, mēnesī maksāja tik, cik saņēmu algā… Jutu, ka mans laiks mīļotajā Jūrmala ir iztecējis. Sapnī dzirdēju lībiešu valodu un bērnu balsis pie jūras. Tās mani sauca. Kad par to jautāju Skolotājam Agni, viņš atklāja, ka Latvijā esmu dzīvojusi vairākas iepriekšējās dzīves, bet pēdējoreiz te ienākusi 1783. gadā.
Vai to bija iespējams pārbaudīt?
Biju ielūgta uz svētkiem Kolkā, tāpēc sēdos autobusā un braucu turp. Kolkas Lībiešu muzejā lībiski dziedāja bērni un stūrī stāvēja iespaidīga lāde. Es paskatījos un sastingu – uz tās bija cipari 1783! Man tā bija zīme, ka jāpārceļas uz Kolku. Draugi ziemā palīdzēja sakravāties, bet Kolkasraga direktors ar savu auto palīdzēja man pārcelties uz lielu istabu lielā namā ar daudz bērniem. Ciemā ātri izplatījās ziņa par dziednieci. Es piedāvāju pēdu reflektoro masāžu un palīdzēju cilvēkiem atbrīvoties no nevajadzīgas slimību nastas. Vēlāk man piedāvājas pastāvīgu darbu – dzīvot pie kādas ar vecuma plānprātu slimas sievietes, lai koptu viņu. Piecas diennaktis pavadīju pie sirdzējas, divas – savā istabā. Interesanti, ka mana mamma Vācijā aprūpes centrā apmāca vecuma demences piemeklētus ļaudis. Es tomēr biju pārvērtējusi savas iespējas piecas dienas un naktis uzmanīt cilvēku, kurš neko vairs nesaprot un maldās kā pa tumsu. Rezultātā pati saslimu un devos ārstēties uz Rīgu. Nokļuvusi pilsētā, pēkšņi atcerējos Skolotāja vārdus: “Tava īstā vieta ir Rīgā!”
Man sākumā piedāvāja darbu simtlatniekos kā neredzīgo pavadonim Juglā. Bieži pa vakariem nācās mērot ceļu līdz centram, kur atradās manis noīrētais Rīgas dzīvoklis. Kad pienāca ziema, stāvoklis pasliktinājās, jo vakaros pārrados aukstā istabā, kuru vajadzēja ar malku piekurināt. Sēdēju aukstā dzīvoklī, zaudējusi ticību sev, kad pēkšņi nāca Dieva vēsts – izdzirdēju radio sludinājumu par dzīvokļa īri ar centrālo apkuri. Viss kopā tikai simts lati! Tūlīt parakstīju jaunu līgumu. Vienmēr esmu sekojusi iekšējai balsij un zinu, ka pārmaiņas notiek tad, kas esam tām nobrieduši.
Un kā jūs tagad dzīvojat?
Strādāju savā dzīvoklī. Dziedināšanā esmu kanāls, saikne starp informatīvo lauku un pacientu. Vēl palīdzu cilvēkiem ar vācu valodas prasmēm. Daudzi latvieši vēlas komunicēt ar īstu vācieti, lai uzlabotu savu izrunu, jo nav noslēpums, ka liela daļa no viņiem gatavojas aizbraukt no Latvijas.
Pieņemts domāt, ka kultūras izjūtu un mentalitāti mēs mantojam no saviem vecākiem, bet jūs to esat mantojusi no iepriekšējām dzīvēm – vai tā ir?
Jā! No pirmās dienas Latvijā es uzreiz atradu šeit uzticamus draugus. Skaidri zinu, ka viņi doti no iepriekšējām dzīvēm un ir bijuši mani radinieki. Protams, es to nevaru pierādīt, bet tas arī nav mans uzdevums. Man svarīgi pašai, ka redzu draudzeni un pie sevis varu pateikt – lūk, pretī nāk mana omīte! Viņai es neko tādu nesaku, lai nemulsinātu. Arī pati necentrējos uz iepriekšējo dzīvju apceri, jo tā vairs nešķiet tik būtiska. Tagad man galvenais ir justies laimīgai un piepildītai šeit un tagad. Ikvienu mirkli dzīvot apzinātu dzīvi. Varu jums atzīties, ka ar mani notiek interesanta lieta: ar katru dienu jūtos arvien laimīgāka. Tātad visu savā dzīvē daru pareizi, vai ne?
Kā jūs spējat palīdzēt cilvēkiem?
Esmu izveidojusi Gaismas centru Cralina, kurā cilvēki var atbrīvoties, meditēt, izzināt pasauli un būt paši. Mana vieta ir Rīgā, bet kolēģi līdzīgus centrus vada daudzviet pasaulē, tostarp Norvēģijā un Amerikā. Dziedniecības darbā galvenais ir enerģija, ar kuras palīdzību var strauji izmainīt stāvokli. Ar savām metodēm varu cilvēku atbrīvot no viņsaules būtnēm, ja tās traucē harmonijai. Galvenais, lai viņš pats vēlas kļūt dziedināts un man uzticētos. Pie manis cilvēku parasti ātri pārņem iekšējs miers un gaisma. Ceļi un veidi, kā palīdzēt, katrreiz ir mazliet citādi, individuāli. Man vienmēr pašai ir neliels brīnums par nākamo dziedniecības soli, jo esmu atvērta augstākiem spēkiem. Vienmēr klausos sevī un otrā cilvēkā, neskatos pulkstenī un ar laiku nerēķinos. Jau pa telefonu brīdinu, ka seanss var aizņemt divas stundas un vairāk. Dziedināšanas procesā pienāk mirklis, kad pēkšņi visu saprotu, zinu un redzu! Tad arī varu parādīt priekšā, kas konkrētajā gadījumā darāms. Dažreiz negaidot ierodas radinieka mirušais gars un kaut ko pasaka tik precīzi, ka cilvēks nodreb. Tās ir neizteiktas lietas, nereti saistītas ar mantojuma jautājumiem, citreiz – dziļi emocionālas un personiskas.
Esmu kanāls no Dieva uz cilvēku sirdīm, es ielaižu sevī informāciju un nododu to tālāk klientam. Seansa laikā man līdzās vienmēr ir daudzi svētie, es viņus redzu un dzirdu. Bieži dziedu mantras, lietoju svēto ūdeni, uguni, kristālus, sveces un skaņas. Izmantoju arī fen šui metodes darbā ar klienta fizisko ķermeni, lai ātrāk atbrīvotu no vecās nastas jeb informācijas un vieglāk mobilizētu dzīves priekam.
Daudz strādāju ar rokām, atbrīvojot pacienta ķermeņa struktūru no blokādēm un aktivizējot viņa iekšējo spēku. Ir ļoti svarīgi harmonizēt nervus un orgānus gan ar mugurkaula skriemeļu dziedināšanu, gan – meridiānu izlīdzinājumu. Harmonizēšanu parasti sāku pie galvas caur smadzeņu strāvojumiem, tādejādi atbrīvojot gan ķermeni, gan dvēseli, gan garu. Es paplašinu cilvēka dzīvības spēkus. Vēl atbrīvoju klientus no negatīvas domāšanas, jo tā traucē pilnasinīgi funkcionēt. Veicu pēdu reflektoro masāžu; negribu lielīties, taču manas rokas zina, kas tām darāms. Starp citu, dodos pie klienta arī uz mājām, kur harmonizēju telpas, atbilstīgi fen šui principiem.
Allaž mudinu cilvēkus centrēties uz savu sirdi, atvērties patiesumā. To katrs var, praktizējot sirds meditāciju, skaitot mantras un izpildot mudras, kuras klientiem ierādu. Esmu iztaisnojusi cilvēku sagumušos ķermeņus, atbrīvojusi enerģētisko plūsmu, palīdzējusi atrast sirds dziedinošo gaismu. Bet neko nevienam nevaru apsolīt uz priekšu, jo brīnumi nav atkarīgi no manis. Esmu tikai medijs.
Vai jūsu dziedniecībā pastāv neatrisināmas problēmas?
Strādājot ar pacietību un mīlestību, viss ir iespējams. Cilvēkiem būtu jāzina kāds noslēpums: ja tu ļoti kaut ko vēlies, tas agri vai vēlu piepildīsies. Pie tam gaidītais parasti iestājas mirklī, kad to vairs negaidām… Varu tikai iedrošināt cilvēkus ticēt savai balsij un soli pa solim tuvoties savas problēmas atrisinājumam. Mēs kā spoguļi atstarojam paši savas domas un jūtas, tādēļ ir tik svarīgi neļauties dzīves apnikumam, bet vienmēr mēģināt saskatīt gaismu tuneļa galā.
Starp citu, man nākas risināt arī laulāto pāru problēmas. Visos gadījumos ir viens un tas pats ceļš ejams – vispirms jālīdzsvaro katram pašam sevi, un tas izdarāms vienīgi tad, ja godīgi atbildēsim uz jautājumu: “Ko mēs gribam?” Ikviens pats sirdī zina, vēlas viņš paturēt otru vai nē. Ar varu mīļš nebūsi… Mēs esam enerģijas plūsmas, un tās savukārt ir nemitīgi jāharmonizē, izdarot apzinātas izvēles. Līdzīgi kā var atbrīvot enerģijas telpā, to var darīt arī sevī. Meklētais vienmēr atrodas cilvēkā pašā, viņā mājo miers, prieks, gaisma un skaidrība. Svarīgi ir sekot savām jūtām, tad viss vajadzīgais dzīvē pievilksies, bet nevajadzīgais atkritīs. Vienam šķiršanās būs svētība, citam – nelaime. Esmu šīm peripetijām gājusi cauri un zinu, cik grūti izdarīt pareizo izvēli. Te svarīgi atcerēties un domāt vispirms par sevi. Latvijā cilvēki ļoti bieži rūpējas un dzīvo citiem: bērniem, dzīvesdraugam, vecākiem, bet aizmirst par sevi. Šādai attieksmei nav perspektīvas, jo katram pašam ir jādzīvo sava dzīve. Savstarpējā komunikācija notiek visos līmeņos, ne tikai verbālajā, bet arī enerģētiskajā, tādēļ noklusējumi ir tik sāpīgi. Kad tuvojas negaiss, spiediens tā paceļas, ka kļūst grūti elpot, un tad vienīgais atrisinājums ir lietus. Labāk vienreiz skaidri un gaiši pateikt patiesību: “Piedod, es vairs nevaru un no tevis aizeju!”, nevis nēsāties ar puspatiesībām un beigās vēl sabeigt nervus. Starp citu, bērni ir ļoti pateicīgi vecākiem, kuri runā, kā ir. Vismaz mans dēls izjuta lielu atvieglojumu, uzzinot lietu patieso stāvokli. Šķiršanās var notikt arī uz laiku, jo nav taču izslēgts, ka cilvēki no jauna saiet kopā jau citā kvalitātē.
Daudzi cenšas nonākt saskarsmē ar augstākiem spēkiem caur tiešu kanālu, bet jūs bieži pieminat savu Skolotāju Agni. Kāpēc tā?
Dažreiz ir vajadzīga palīdzība no malas, un tad mēs meklējam speciālistu. Slimnieks iet pie ārsta vai dziednieka, ticīgais – uz baznīcu pie mācītāja. Arī man laiku pa laikam vajadzīgs kāds garīgs apstiprinājums vai pamudinājums, jo cilvēkam pašam sevi adekvāti novērtēt visās situācijās nav viegli. Vienmēr esmu sekojusi sirdij un tādā veidā arī nonācu pie sava Skolotāja. Pasaulē ir ļoti daudz garīgo līderu, bet mani enerģija aiznesa tieši pie Agni, kurš mani saprata un izdzirdēja. Bez viņa aktīvās garīgās iejaukšanās es būtu nomaldījusies. Esmu ļoti pateicīga par atklāsmi, ka man jādzīvo Latvijā un jādziedina šeit cilvēki. Agni prot izdarīt tā, ka cilvēks spēj noticēt sev un sekot Dieva aicinājumam. Tajā mirklī mainās uztvere, un tu sāc atcerēties savas iepriekšējās dzīves. Es atcerējos sevi Latvijā. Mana dzīve šeit rit ļoti intensīvi un interesanti. Agni ir tūkstošiem skolnieku, un es varu viņam rakstīt e-pastus vai zvanīt Skype, taču esmu atradusi savu Skolotāju sevī pašā. Viņš vienmēr ir ar mani. Patiesībā tagad esmu ļoti brīva un man nevajag nekādas īpašas gudrības no malas. Spēju pati visu saprast.
Vai domājat, ka visi jums tuvie, svarīgie cilvēki ir Dieva sūtīti?
Atbildēšu ļoti vienkārši: nekas nav nejauši. Dievs, frekvence, domas – viss nāk un iet, kad tam jānotiek. Savā laikā un vietā. Es ne tikai dodu, bet saņemu arī pretī. Mani pacienti vai skolnieki savā ziņā kļūst par maniem skolotājiem, tā ir brīnišķīga, prieka pilna enerģijas apmaiņa.
Kā cilvēkam jādzīvo, lai viņš būtu vesels un laimīgs?
Viņam jādara tā, lai labi justos. Noslēpums ir pavisam vienkāršs – jādzīvo saskaņā ar sevi. Katram ir savs ceļš ejams pie Pirmavota sevī. Vienam tā būs dažu minūšu meditācija, citam – ilgstošs garīgs treniņš. Aizvērt acis un būt pie sevis… Ik mirkli sekot savām sajūtām, gaišajām vibrācijām… Cilvēkā galvenais ir prieks. Par ko? Atrodi! Manuprāt, ikvienam ir kaut kas, par ko viņš var būt priecīgs. Atsauc to atmiņā, turies pie tā, vairo sevī prieku! Ja kādam nav, par ko priecāties, lai viņš jautā Kosmosam. Visumā ir atbildes uz visiem jautājumiem. Tiklīdz atradīsim savu prieka avotu, viss pārējais, lai cik grūts arī nebūtu, šķitīs daudz vieglāk panesams. Atcerēsimies, ka savā būtībā esam brīvas būtnes un varam darīt to, ko mūsu sirds vēlas.
Jums ir savi rituāli, kas palīdz sakārtot domas, jūtas un apkārtējo telpu?
Mans rituāls ir braukt ar skrituļdēli, kurā iemontētas krāsainas uguntiņas, spēlēt Āfrikas bungas un meditēt. Dzīvot vieglāku, vienkāršāku un dabiskāku dzīvi. Piekopju arī Jēzus piesaukšanas rituālu, kas ilgst apmēram piecas minūtes. Patiesībā mans ceļš ved mīlestības paplašināšanās, prieka un laimes virzienā. Vairs nenodalu savā dzīvē lietas, kas ir vai nav saistītas ar dziedniecību, jo manā uztverē viss, ar ko nodarbojos, ir savstarpēji dziedinošs un apliecinošs. Viss mans dzīvesveids ir laimi nesošs. Esmu nonākusi tādā savas dzīves punktā, ka man vairs nevajag neko speciāli darīt, lai kaut ko iekustinātu. Viss notiek it kā pats no sevis. Tagad mans lielākais prieks ir vienkārši būt.
Mums visiem jāmaksā rēķini…
Nevajag neko uztvert tik burtiski! Te mēs nonākam pie vēl viena laimīgas dzīves noslēpuma, kas atklājas pateicībā: veic savus sadzīviskos pienākumus ar pateicību un vienmēr par visu, ko nākas paveikt, pasaki: “Paldies!” Galvenais ir neieciklēties uz negācijām, bet fokusēties uz skaisto, visu to, kas tevi iedvesmo, rada jēgas un pilnības sajūtu. Ar pareizo attieksmi ir vieglāk tikt pāri šķēršļiem, pieņemt situācijas un godīgi risināt problēmas.
Kāds ir jūsu dzīves mērķis, līdz kurienei gribat nokļūt, ko sasniegt?
Pilnveidošanās turpinās, vēlos dziļāk iepazīt mūzikas vibrācijas. Es sen sapņoju apgūt kongas spēles mākslu, tagad šis sapnis pamazām piepildās. Mans skolotājs ir Nils Īle (etnoperkusionists – aut.). Neesmu nolēmusi apstāties pusceļā, bet iet līdz galam. It visā. No viena gaismas punkta uz nākošo. Par nākotni neko daudz nezinu, vēl pirms diviem gadiem nevarēju iedomāties, ka sitīšu bungas vai braukšu ar skrituļdēli. Mani arvien vairāk spārno brīvības sajūta, iespēja just pasaules skaistumu un vienlaikus nebūt piesaistītai, bet – lidot!
Cilvēka brīvībai ir savas robežas – kādas ir jūsējās?
Skaidrs, ka absolūta brīvība uz šīs zemes cilvēkam nav iespējama, katram ir savs uzdevums pildāms. Arī man. Gribētos līdz galam iemācīties dzīvot tagadnē, pilnīgi visa nodoties šim mirklim, sekundei, minūtei. Būt visa klātesoša šeit un tagad.
Vai pēc visa, ko esat savā dzīvē pieredzējusi, jums vēl ir no kaut kā bail?
Nē! Pat no nāves nebaidos, citādi nevarētu naktīs aizmigt, jo miegs līdzinās nāvei. Manā uztverē nāve ir cilvēka pārejā citā stāvoklī. Atklāti sakot, jūtos kā divdesmitgadīga sieviete, un jaunību manī uztur tieksme dzīvot tagadnē. Man jāatrodas nepārtrauktā koncentrācijā, pretējā gadījumā varu pakrist. Tieši tā notika, kad janvārī braucu ar skrituļdēli un riktīgi sasitos.
Varbūt tas bija mājiens, ka jums nevajag vairs kāpt uz skrituļdēļa?
Ko vēl ne?! Nevienam neko nevar aizliegt, jo katram ir sava patiesība, sajūtas un vēlmes. Es vairs neskatos, ko citi domā, man pašai ir sava galva uz pleciem. Un man patīk ātri pārvietoties. Vēl es ātri sadraudzējos, man patīk sarunas, tējas dzeršanas, koncerta apmeklējumi, galda teniss, kopīgas peldes jūrā. Esmu sabiedriska.
Iespējams, vēl atradīsiet savu otro pusīti… Vai varbūt jūs vairs nemeklējat?
Neesmu mūķene! Esmu dzīvs cilvēks ar miesu un dvēseli. Gribu dzīvot un par vecumu nedomāt. Pasaulē vecākajai jogas skolotājai drīz būs simts gadu, un viņa nedomā mest plinti krūmos, jo izskatās tik labi un dara lietas, ko jaunie nespēj. Viņa katru rītu uzsāk ar vārdiem: “Paldies! Šodien ir visforšākā diena!” Man cilvēks ir enerģija, veidojums no mīlestības, gaismas un prieka. Kad cilvēks atrodas harmonijā, ar sevi apmierināts, viņam nevajag nevienu apskaust vai baidīties.
Vai jūs vēl kaut kas saista ar Vāciju?
No vienas puses, es vēlētos redzēt Bavāriju, skaistos Alpu kalnus, no otras – tēvzeme no manis attālinās. Es to jūtu ikreiz, kad braucu apciemot savu krustmeitu Diseldorfā. Vācija man kļūst arvien svešāka.
Romāns Koļeda
36,6°C
03.08.16
“Es mudinu cilvēkus sekot savai sirdij,” uzsver dziedniece Kra Kandlere. Viņa pati tā dzīvo. Tieši sirds aicinājuma dēļ pirms vienpadsmit gadiem atbrauca no Vācijas, lai paliktu uz dzīvi Latvijā un pildītu savu dziednieces uzdevumu.
Kra gaismas centrs atrodas nelielā Zolitūdes dzīvoklī. Istabiņas piesātinātas ar vīraka smaržu, dzirdama ūdens urdzēšana, ko rada miniatūra strūklaka. Te mēdz skanēt gan mantras un Tibetas skaņu trauki, gan latviskais trejdeksnis. To visu, kā arī savu roku prasmi un dažādas masāžas metodes viņa izmanto dziedināšanā. Kra sevi dēvē par kanālu, kas savienojas ar dievišķo, lai palīdzētu tieši tā, kā katram cilvēkam nepieciešams.
Dziedniece ļoti labi runā latviski, tomēr vēstījumus, kas nereti pie viņas atnāk, joprojām pieraksta vācu valodā. Dzimtajā zemē Kra ieguva labu izglītību valodniecības jomā, strādāja birojā, tulkoja angļu un franču valodā. Izveidoja ģimeni, piedzima dēls. Jau tolaik Kra sajuta dziednieces spējas, to apstiprināja arī ļaudis, kuriem viņa palīdzēja. Viņa apguva dažādas dziedniecības metodes, mācījās drošāk ticēt Dieva balsij sevī. Tomēr arvien vairāk sāka justies sveša savā zemē, šķita, it kā viņas vieta būtu kur citur. Mokoši vēlējās saprast, kāds uzdevums dots viņas dzīvei, kur ir īstās mājas. Reiz Skolotājs zīmīgi pateica: tev jādodas uz Rīgu. Kra neko nezināja par mūsu zemi, tomēr atbrauca. Tiklīdz izkāpa Rīgas lidostā, uzreiz juta – esmu atradusi mājas! Turklāt pašai par pārsteigumu viņa jau zināja, kā izskatīsies aiz katra nākamā ielas stūra, it kā te būtu mūžu nodzīvojusi.
Jau pēc gada Kra pārcēlās uz Latviju.
Sargā gaismas vītne
Tas zināmā mērā ir izaicinājums – dzīvot nevis tā, kā apkārtējiem šķiet labi, bet gan atrodot pašam savu patiesību. Dziedniece uzsver, ka ir vērts ieklausīties sirdsbalsī un sekot šīm sajūtām: “Centrējoties sevī, savā sirdī, saņem vairāk gaismas un skaidrības. Lai tas izdotos vieglāk, noder šāda metode: aizspiež ausis ar īkšķiem, bet vidējos pirkstus uzliek aizvērtām acīm, plakstiņiem. Tā ir arī mudra – noteiktā kombinācijā salikti pirksti, kas palīdz līdzsvarot organismu un savu garu.
Savukārt no rīta, pirms uzsāk dienas gaitas, iedomājos, ka apviju sevi ar gaismu, gluži vai ietinos tajā kā lentē. Šāds gaismas vijums ap ķermeni ir lieliska aizsardzība, sliktais un nelāgais tam netiek cauri. Ikviens var tā izdarīt, palīdzēt sev.”
Pateicies mirklim
Svarīgi sajust sevi un savu esamību, turklāt dzīvot tagadnē. Ieiet savā būtībā var nevis ar gribasspēka palīdzību, bet gan pieņemot – es pieņemu to, kas notiek šajā brīdī. Nevis sūkstos par notiekošo vai čīkstu, ka varētu būt labāk, bet pasaku paldies par šo mirkli. Tā ir vērtīga prasme – būt mierā ar visu notiekošo.
“Vispirms lai ir šī dziļā pateicība: paldies, es to pieņemu, pat ja šobrīd nesaprotu, kāpēc ar mani tā notiek. Paldies, es pieņemu to, ka nesaprotu. Turklāt pateicība it kā aktivizē notiekošo mirkli. Tādējādi nāk klāt spēks, gaisma paplašinās.
Der zināt, ka tava nākamā iespēja var materializēties vienīgi tad, ja vispirms ar pateicību pieņem esošo mirkli. Pārmaiņas kļūst iespējamas vien tad, ja izbeidz ķert ilūzijas par nākotni vai vilkt līdzi lietas, kas sen jau nav aktuālas, bet pieņem pašlaik notiekošo. Tā ir globāla recepte, kā iespējams sasniegt kaut ko jaunu savā dzīvē,” uzsver dziedniece.
Svarīgais impulss
* Ja nepieciešams kaut ko izlemt, vissvarīgākais ir pirmais impulss. Tas, ko pasaka priekšā intuīcija. Ja to nesadzirdam, uzreiz palīgā metas prāts, loģika, saduļķo ūdeni, brēc: nē, tā nevar būt, jādara šitā…
“Pirmā impulsa sadzirdēšanu iespējams trenēt. To dara klusumā – meditācijā vai lūgšanā, savienojoties ar savu sirdi. Nevis koncentrējas, bet ir kopā ar savu sirdi. Tīrā, īstā zināšana ir vairāk sirdī, nevis prātā. Sirdī viss ir saglabāts, arī pagātnes pieredzes.
Vispirms paklausa sirdij, sajūt to, kādā virzienā šobrīd virzās mana enerģija. Pēc tam var pavaicāt konsultāciju arī prātam: hei, pag, kā to labāk paveikt, kā man tālāk rīkoties,” skaidro dziedniece.
* Visaugstākais dziedināšanas veids ir kļūt brīvam. Nevis tikai sapņot par to, ko gribi, nevis lūgties Dievam, lai iedod, bet pateikt: es to izvēlos! Ja savu vēlmi izsaka vārdos, enerģija aktivizējas, sāk plūst tā notikuma gultnē, kuru esi izvēlējies. Šādu pieeju izmantojot, iespējams savu dzīvi radīt atkal no jauna.
* “Vienmēr dari tā, kā jūti. Jaunībā man ļoti patika braukt ar skrituļdēli. Pēc tam bija jāvelta sevi ģimenei, protams, vairs nevizinājos ielās. Bet nesen atkal atsāku – 50 gadu vecumā. Prāts gan bakstīja: tu tak esi par vecu! Ko iedomājies, kāpt uz skrituļdēļa! Citi smiesies par tevi. Bet tad es ieklausījos savā sirdī – ja jau tik stipri vēlos, ja tas ir mans prieks, ir vērts to darīt! Nopirku skrituļdēli un izgāju ielās. Kad braucu, jūtu brīvību, esmu tik viegla, gluži vai lidoju!
Ikviens var brīvi radīt savu dzīvi. Rīkoties pēc sirds aicinājuma. Būt jebkas, ko iedomājas.
Ja esi laimīgs un priecīgs, citi to redz un, iespējams, arī uzdrošinās pārkāpt kādai savai barjerai, līdz ar to dzīvot laimīgāk.
Klausies savā sirdī un sajūti mīlestību, mieru un gaismu. Tas viss jau sen ir tevī! Ikvienam no mums viss ir dots, atliek tikai to sadzirdēt.”
DER IZMĒĢINĀT
Rīta harmonijai
* Mīlestība ir visstiprākais spēks, kas var atbrīvot un dziedināt. Pamostoties uzreiz saku: paldies par jaunu dienu, kas pilna ar mīlestību. Šādi nostiprinu sevī sajūtu, ka diena tiešām tāda ir, centrējos uz mīlestību sevī un visapkārt.
* No rīta uzreiz harmonizējos. Metodi apguvu, kad Šveicē mācījos dziedniecību. Ar šo vienkāršo paņēmienu var līdzsvarot astrālo ķermeni, lai visas čakras jeb enerģētiskie centri labi strādātu. Tas kalpo arī aizsardzībai.
* Dara tā: labo plaukstu uzliek virs kreisās un ar plaukstu iekšpusi pret sevi novieto ļoti tuvu miesai, tomēr nelielu gabaliņu atstatu, nepieskaras. Sākumā plaukstas liek pret pirmo čakru, kas atrodas kādu sprīdi zem nabas, aptuveni pretim mugurkaula pamatnei. Tad lēni ceļ uz augšu, piedomājot pie katras čakras, – pret saules pinumu, sirdi, kaklu, pieri, galvas virspusi… Velk plaukstas pāri pakausim līdz sprandam un tad palaiž vaļā. Tā dara trīs reizes, plūstoši, bez pauzes.
* Šo paņēmienu var izmantot arī tad, ja gaidāms kāds grūts uzdevums, sarežģīta situācija, nomācošs notikums.
Kā atgūt savu ritmu
Nomierināt emocijas un prātu, ieiet savā ritmā palīdz pranajāmas elpošana. Tā ir sena metode, apzinātas elpošanas prakse. Kra izmanto paņēmienu tieši tā, kā savulaik apguvusi.
Dara tā: paceļ roku pie deguna, ar labās rokas īkšķi aizspiež labo nāsi un ieelpo ar kreiso, tad ar vidējo pirkstu aizspiež kreiso nāsi, labo palaiž vaļā un izelpo.
Turpina vairākas reizes, mierīgi un nesteidzīgi, kamēr jūt, ka sabangojums rimies. Šo metodi var izmantot, lai sagatavotos meditācijai, eksāmenam vai pirms svarīgas uzstāšanās reizes.
Gunta Tabore
